Kad jaunais valdības sastāvs noskaidrojies, cilvēkiem gribas zināt, ko notikušās izmaiņas nesīs mūsu praktiskajā dzīvē. Vajadzētu visiem būt vismaz tik daudz sapratušiem, ka debesu mannu neviena valdība nekad nenesīs, pašiem savs darbs vien būs jāliek savas labklājības pamatā.Pagaidām varam tikai aptuveni novērtēt, kādu politisko pienesumu var sagādāt izmaiņas ministru sastāvā. Vispirms gan nevajadzētu visas kadru izmaiņas saistīt ar Straujumas untumiem, vismaz dažos gadījumos visai liela teikšana bijusi vienai citai dāmai. Ir grūti izprast, kādi mērķi vienā vai citā gadījumā bijuši Solvitai Āboltiņai, bet līdzšinējie vērojumi liecinājuši, ka šī politiķe konsekventi pratusi no varas virsotnēm atbīdīt nevēlamos konkurentus. Pietika savulaik “Jaunā laika” dibinātājam Einaram Repšem izrādīt sagurumu, lai tūdaļ tiktu izbīdīts no spēles laukuma. Der atcerēties arī saķeršanos ar citu dāmu, kas noveda pie tā, ka Sandra Kalniete veidoja citu partiju. Kad Kalniete no Rīgas bija pārbazējusies uz Briseli, partijas atkal varēja apvienoties. Un Valdis Zatlers vēl tagad ar rūgtumu piemin, cik veikli viņš savulaik tika uzmests. Izskatās, ka arī tagad vismaz Artis Pabriks kādam bija licies pārāk populārs. Ja nu izdodas Dobrovski un Pabriku aizdabūt uz Briseli, tad… Nujā, pēc pusotra gada sāksies kalkulēšana, kam nākamajam būt par Valsts prezidentu.Dombrovska valdība, atskaitot divus trīs ministrus, bija visai pozitīvi vērtējama, noteikti labāka par pašreizējo Saeimas sastāvu. Ieguvumi no izmaiņām varētu būt Izglītības ministrijā un Vides un pašvaldību lietu ministrijā. Labklājības ministra amats nevar būt tautā populārs pēc definīcijas. Dūklavs zemkopības ministra amatā ir pazīstams cilvēks. Izmaiņas Aizsardzības, Tieslietu un Ekonomikas ministrijās ir stipri dīvainas un no profesionālā viedokļa aplamas.Līdzšinējā ekonomikas ministra Pavļuta aktivitātes nebija pieņemamas daudziem ekonomiskiem biznesa grupējumiem. Piemēram, no loģikas viedokļa ministra uzsāktā cīņa pret elektrības obligātā iepirkuma pārmērībām bija apsveicama. Bet iepriekšējās valdības bija sev tīkamos zaļās enerģijas ražotājus tiktāl aplaimojušas, ka rezultātā elektrības patērētājiem šāds slogs kļuva par smagu. Bet biznesa noteikumu maiņa nevar notikt ar atpakaļejošu datumu, jebkuru ierobežojumu gadījumā sāktos tiesu darbi un valdībai nāktos zaudēt. Parakstītie līgumi jāpilda. Jautājumu saasina fakts, ka ar Krievijas gāzi darbināmais TEC ir galvenais dārgās enerģijas ražotājs. Tikmēr cieš tie mazie biogāzes staciju būvētāji, kuriem sāktos darbus nācies pārtraukt. Vai jaunais ministrs mācēs šo mezglu atšķetināt? Jāšaubās.Te nerunāju par koalīcijas partiju specifiskajām interesēm.Visa atklāti presē atspoguļotā jezgošanās ap amatiem cilvēkiem kļuva kaitinoša. Politiķiem, tajā skaitā Valsts prezidentam Bērziņam, der ieklausīties Annas Žīgures rakstītajā, proti, ka viņai kauns. Es gan nedomāju īpaši kaunēties par citu cilvēku zemisko instinktu publisku demonstrēšanu, bet Latvija kā valsts pasaules priekšā patiešām sevi apkaunojusi. Paraudzīsimies uz Vāciju, kur nācijas interešu vārdā valdības koalīciju Merkeles vadībā prata bez skandalēšanās izveidot divas radikāli atšķirīgas partijas.Pēc gada mums būs pavisam cita Saeima un cita valdība. Būtu nepieciešams, lai latviskās partijas līdz tam daudzmaz spētu turēties kopā bez savstarpējas apkarošanas. Līdzīgi tam, kā to spēj Saskaņas centrs, kur visi krievvalodīgie plašsaziņas līdzekļi kalpo tikai Ušakova komandas interesēm. Vēl gan nav prognozējams, cik daudz balsu SC vēlēšanās spēs atņemt citas mazpartijas, piemēram, Ždanokas un Plinera “Krievu savienība”. Bet kas nu tā par krievu partiju, kuru vada nekrievi?Bet domāt mums vajadzētu par ko citu. Lai notiktu straujāka izaugsme, sabiedrībai nepieciešams kāds vienojošs mērķis, kāda ideja, kas spētu vienot sabiedrību. Cik tas ir svarīgi, to redzējām Tautas frontes darbības laikā, kad visai tautai bija mērķis atgūt valsts neatkarību. Pēc tam kaut nedaudz tautu, vismaz latviešus, vienoja iestāja NATO un Eiropas Savienībā. Pāreja uz eiro valūtu, kaut nepieciešams solis, vairs tautu vienot nespēja. Īsam brīdim vienojošā spara pietika saistībā ar Dziesmu un deju svētkiem vai pēc Zolitūdes traģēdijas.Ja paši pratīsimies, tad šogad zināmu vienotības garu spēs uzturēt Nacionālās bibliotēkas gaidāmā atklāšana. Tikko notikusī grāmatu ķēde dažās niansēs tomēr vieš sarūgtinājumu. Televīzijā tika cildināts arhitekts Birkerts, bet pilnīgi nemanīju pieminam to cilvēku, bez kura enerģijas vispār celtniecība nebūtu uzsākta. Vienīgi žurnālists Arno Jundze pirms tam attapa lūgt interviju bijušajai kultūras ministrei Helēnai Demakovai. Bez viņas milzīgās enerģijas nekas nebūtu pat sākts, politiķi turpinātu strīdēties vēl simts gadus. Tā galu galā ir gadsimta būve, nav tikai skaidrs, pie kura gadsimta to pieskaitīt.Kas būtu mūsu visu vienojošais sauklis turpmākam pārskatāmā laika periodam? Virzieni varētu būt vairāki, piemēram, absolūti prioritāra lieta ir zinātnes atbalstīšana ar nolūku, lai izgudrojumus mēs paši arī ieviestu ražošanā. Bez šī mērķa īstenošanas Latvija paliks tikai tāda trešās pasaules zemīte. Ir jādara viss iespējamais, lai Latvijas zeme un meži paliktu mūsu pašu rīcībā, sāpīgi belžot pa nagiem visiem starpniekiem, kuri brīvā tirgus piesegā gatavi pārdot savu tēvu un māti.Ir jārada patriotiska gaisotne, lai aizbraucēju tūkstoši atgrieztos dzimtenē, kur ikvienu drīz gaidīs jaunas darba iespējas. Būs, protams, tādi aizbraucēji, kuri atpakaļceļu meklēs tikai pēc tam, kad Londonā tiks ieviesti šariata likumi (visai reāla perspektīva). Cilvēki ir visādi, viens otrs uz “sūda Latviju” atpakaļ nebrauks arī tad, ja visa Īrija un Britānija applūdīs, sausumā atstājot tikai dažus augstākos kalnus. Vai mēs varam saliedēties šāda ideāla vārdā?
