Ievadvārdi lasītājiem. Kad pirms gandrīz desmit gadiem beidzu rakstīt “Sarunas Gadukalnā”, kur atmiņu šķetinājumu aprāvu ar Otrā pasaules kara beigu dienu, uzreiz radās doma par turpinājumu.
Ievadvārdi lasītājiem
Kad pirms gandrīz desmit gadiem beidzu rakstīt “Sarunas Gadukalnā”, kur atmiņu šķetinājumu aprāvu ar Otrā pasaules kara beigu dienu, uzreiz radās doma par turpinājumu. Daži tēlojumi un esejas jau glabājās mapēs, šis tas saīsinātā variantā bija pat nodrukāts, un kļuva skaidrs, ka bērnības atmiņstāstu vietā jāpāriet uz cita veida tēlošanas manieri, kompozicionāli veidojot relatīvi patstāvīgu tēlojumu apkopojumu.
Kādās divās ziemās tapa grāmatas manuskripts, kam devu nosaukumu “Mūsu paaudzes daļa”. Atlika tikai sagatavot pāris noslēguma nodaļas, bet radās bažas, vai vispār jelkad spēšu šādu grāmatu izdot. Par iemeslu šaubām bija ērkšķainais izdošanas ceļš ar “Sarunu Gadukalnā” manuskriptu. Viens izdevējs solīja, bet drīz bankrotēja pats. Citi apgādi, kam piedāvāju, lika saprast, ka vajadzīga sponsoru nauda, visai iespaidīga summa. Tagad nu vismaz “Ziemeļlatvijā” viss nodrukāts (izņemot fotoattēlus). Nākotne aizvien neskaidra.
Redakcijai piedāvāju “Mūsu paaudzes daļu” uzrakstīto apjomu, izņemot pāris agrāk publicētās nodaļas, tajā skaitā ievada eseju “Blaumaņa tuvums”. Citas publicētās nodaļas bijušas nodrukātas vai nu trimdas “Treji Vārti” vai mūsdienās piemirstajā izdevumā “Rakstnieku Vārds” — šos tēlojumus piedāvāju no jauna un neīsinātus.
Ceru, ka lasītājiem būs interesanti. Par notikumiem un cilvēkiem esmu centies rakstīt tikai kailu patiesību — bez noklusējumiem un izskaistinājumiem. Arī tad, ja kādam tas var nepatikt.
***
Ekskursija
Kopš bērnības mani mēdza dīdīt tieksme uz ceļošanu, ko pilnā mērā īstenoju tikai pēc daudziem gadiem. Tomēr skolas ekskursijām ir īpaša pievilcība un pirmreizīguma aromāts, un vēlāk dzīvē ne vienmēr izgadās apciemot tās vietas, kas būtu bijušas jāredz jau bērnībā. Pēckara gados šādas iespējas bija stipri ierobežotas, pa visiem pamatskolas un vidusskolas gadiem piedalījos tikai vienā speciāli organizētā audzēkņu ekskursijā, un notika tas 1947. gada pavasarī. Toreizējais mūsu pamatskolas direktors Aleksandrs Vīksne bija sarunājis smago kravas automašīnu, laikam no lauksaimnieku biedrības, un pagasta vienīgais šoferis Bangerskis mūs aizvizināja līdz Koknesei. Aplūkojām pilsdrupas, izstaigājām veco muižas parku, nopeldējāmies Pērsē, ar prāmi pārcēlāmies pār Daugavu un pretējā krastā pie avotiņa padzērāmies dzirdu ūdeni. Neko vairāk arī nepaguvām, jo mums vēl bija paredzēta iepazīšanās ar Vecbebru tehnikumu.
Biju ļoti priecīgs, kad nākamajā vasarā radās iespēja šajā virzienā doties kopā ar pieaugušajiem. Tajā laikā Latvijā jau bija izveidoti pirmie trīs vai četri kolhoziņi, un mūsu pagasta partorgs bija uzgribējis turp aizvest grupu vietējo zemnieku. Bija pieteicies arī mans tēvs, samaksājis pat dalības naudu, bet kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja braukt. Teica, lai es braucot viņa vietā.
Un tā — 1948. gada augustā ar to pašu šoferi, bet šoreiz jau ar patērētāju biedrības mašīnu braucām uz kolhozu “Sēlija”.
Turpmāk vēl.
