134. turpinājums. Vairākas reizes, atzīmējot kādu apaļu jubileju, Valkā tika ataicināti bijušie “atbrīvotāji”, dažādi pulkveži un ģenerāļi, kuri 1944. gada septembrī bija komandējuši armijas grupējumus cīņās pie Valkas.
134. turpinājums
Vairākas reizes, atzīmējot kādu apaļu jubileju, Valkā tika ataicināti bijušie “atbrīvotāji”, dažādi pulkveži un ģenerāļi, kuri 1944. gada septembrī bija komandējuši armijas grupējumus cīņās pie Valkas. Ja Valkas brāļu kapos apbedīti krietns skaits Maskavas inteliģences — augstskolu pasniedzēji un zinātnieki —, tad par dzīvi palikušajiem komandieriem gan gribas izteikties vairāk anekdošu līmenī. Šie vīri, kuri baudīja ģenerāļu pensijas un priekšrocības, kuri pat ikdienā ārpus dzīvokļa mēdza iziet ar bļendukiem apkarinājušies, no kara mākslas bija zinājuši vienu gudrību: tikai uz priekšu, neļaujot pretiniekam nocietināties! Vienu no viņiem, varen plātīgu skaļrunātāju, mēs iesaucām par “Ģenerālis Dajoš vperjod!”. Bet miers ar viņiem.
Piecdesmito gadu beigās, kad Hruščovs veica armijas reorganizāciju, Valkā un Valgā dislocētie lidotāji tika izformēti, igauņu pusē pametot tikko būvētu lidlauku, bet viņu vietā parādījās melni tērpti kara inženieri — izglītoti, inteliģenti cilvēki. Viņi rūpējās par vidējās darbības raķešu bāzes radīšanu. Apkārtnes mežos daudzās vietās, visvairāk Igaunijā, tika sabūvētas raķešu šahtas. Pēc tam uzradās īstie raķetnieki, kuru galvenā īpašība bija slepenība un bailes no spiegiem. Pirmos komandierus neatceros, jo personiska saskare izgadījās vienīgi ar ģenerālmajoru Tjurmenko. Sākumā viņš bija pulkvedis, kamēr bāzi inspicēt ieradies maršals Birjuzovs, tas pats, kurš vēlāk gāja bojā aviokatastrofā Dienvidslāvijā. Sākumā Tjurmenko vai stīvs kļuvis no bailēm, jo augstais priekšnieks izteicis vēlmi aplūkot pašu visattālāko raķešu izvietojumu. Bet gadījies tā, ka tur par komandieri nesen bijis iecelts kāds pavisam jauniņš majoriņš, tikko no kara akadēmijas atsūtīts, kurš sev pakļautajā daļā ieviesis teicamu kārtību. Birjuzovs bijis gauži apmierināts un Tjurmenko teicis:
— Kopš šī brīža vari sevi skaitīt par ģenerāli.
Šis varena auguma un skaļā basā runājošais vīrs labprāt kontaktējās ar civilistiem, satiksmē bija vienkāršs un familiārs, labi ielāgoja cilvēkus pēc amatiem, nepievēršot nekādu vērību uzvārdiem. Ja kāds bija iepaticies, tam labprāt izmaksāja “simts gramu”, kas parasti gan bija 250 gramu, jo nopirktā pudele tika salieta pa divām tējas glāzēm. Pats viņš savu tiesu izrāva vienā elpas vilcienā, bet sadzeršanas partnerim nereti pieskrēja pilnas acis asaru. Par ģenerāļa spējām dzeršanā stāstīja leģendas, un es pats tiku pārliecinājies, ka šīs runas atbilst patiesībai. Teiksim, no rītiem es mēdzu iegriezties kafejnīcā, lai apēstu savu sviestmaizi un izdzertu tasi kafijas, jo tolaik man bija piešķirta istabiņa bez virtuves. Diezgan bieži pie letes pienāca arī ģenerālis, pasūtīja 200 gramu melnā balzama, glāzi ķiršu sulas un turpat uz vietas izrāva kā ogu.
— Paldies! Jums ļoti garšīga sula.
Kad šādā veidā satikāmies, ģenerālis nekad neaizmirsa apsveicināties. Savu rīta čarku kādreiz man komentēja ar vārdiem:
— Jābrauc uz Rīgu, bet ceļš ļoti slidens.
Darbā ģenerālis pret padotajiem bijis visai stingrs un prasīgs, arī viņa darbaspējas no nemitīgas iedzeršanas neesot mazinājušās. Bet darba kabinetā viņam vienmēr glabājušās dažādu dzērienu pudeles un līdz vakaram vienu no tām parasti pieveicis.
Turpmāk vēl.
