101. turpinājums. Bija pienācis 1982. gada rudens, manas pirmās lielās jubilejas gads.
101. turpinājums
Bija pienācis 1982. gada rudens, manas pirmās lielās jubilejas gads. Tolaik vairs nestrādāju algotu darbu, saņēmu pensiju un turpināju rakstīt gan dzejoļus, gan publicistiku. Kāds apsveikuma vārds parādījās arī preses izdevumos. Apsveikumu klāstā no pasta atnesa liela izmēra aploksni no Lidijas Dambrānes, kura tolaik jau skaitījās pensionāre. Aploksnē kopā ar siltiem apsveikumiem atradu kādu manuskriptu — tas bija mans kādreizējais referāts “Latviešu padomju bērnu literatūras kritika”. Dambrāne to bija glabājusi gandrīz trīsdesmit gadu. Drīz Dace Zvirgzdiņa lūdza, lai es Madonas muzejam uzdāvinot kādu savu rokraksta paraugu. Labu laiku visus rakstu darbus drukāju ar rakstāmmašīnu, ar pildspalvu rakstīt biju atradis, tāpēc aizsūtīju muzejam savu studentu gadu referātu.
Pēc tam ar Lidiju Dambrāni pāris gadus turpinājām apmainīties apsveikumiem un vēstulēm. Mudināju viņu, lai raksta savas atmiņas par mūžā sastaptiem cilvēkiem, par izcilām personībām, kādas viņai nācies pazīt. Tomēr Dambrāne aizbildinājās, ka viņai “neesot talanta” šajā nozarē. Domāju, ka velti viņa tā noniecināja savas spējas, jo galvenais taču ir nevis prasme savirknēt vārdus, bet gan spēja novērot un izprast cilvēkus. Atmiņu tēlojumiem var nebūt literāras vērtības, jo to galvenais uzdevums ir atstāt liecību vēsturei, nākamajiem pētniekiem.
Es jūtu atkal sava Tirdītāja klātbūtni. Jūtu tāpēc, ka no pieredzes zinu, kādā veidā šīs manas atmiņvīzijas mēģinās uztvert viens otrs pieliterārs lasītājs. Sak, nu gan autors ir mēģinājis nokārtot rēķinus ar visiem saviem ienaidniekiem. Tā parasti pieraduši spriest cilvēki, kuri autora vietā iztēlojas paši sevi. Pavisam godīgi varu sacīt, ka man nav nekādu citu nolūku, kā vien aprakstīt to, kas mūžā pieredzēts. Par atriebību nevar būt ne runas, jo tai nav nekāda pamata. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi no aprakstītajiem ļaudīm vairs nav dzīvo vidū.
Par atriebību un par ļaunuma provocēšanu man ir savs noteikts viedoklis. Esmu pārliecinājies, ka jebkurš ļaunuma inspirētājs saņem sodu no augstākajiem spēkiem. Pasauli līdzsvarā notur cēloņu un seku likums. Protams, man ir dzīvē daži cilvēki nodarījuši pārestības, bet pilnīgi visos gadījumos viņi saņēmuši pienācīgu atmaksu bez manas līdzdalības, un vienīgi ētisku apsvērumu dēļ es nevēlos analizēt šos gadījumus. Ja reiz šajā grāmatā esmu par savu ētisko ceļvedi izvēlējies Tirdītāju, tad nekādā gadījumā nedomāju pārkāpt aizlieguma robežu.
Tas gan nenozīmē, ka esmu pārstājis būt pasaules lāpītājs. Kā publicists esmu aicināts stāties pretī visāda paveida nelietībām, pašam ieturot neitrālās opozīcijas lomu.
Par šo aspektu es jau runāju sakarā ar Ulda Ģērmaņa doto opozīcijas izpratni. Opozīcija drīkst būt tikai pret varu, bet ne pret patiesību. Tā ir būtiska atziņa.
Turpmāk vēl.
