98. turpinājums. Kad nākamo feļetoniņu Antoša gribēja parakstīt ar pseidonīmu B. Leonards, dusmīgs kļuva Voldemārs Krustiņš.
98. turpinājums
Kad nākamo feļetoniņu Antoša gribēja parakstīt ar pseidonīmu B. Leonards, dusmīgs kļuva Voldemārs Krustiņš. Bet tā tas būs nākotnē, toties tagad, riņķojot pa institūta gaiteni, neviens viņiem neliedza ķiķināties par manu nelaimi. Un Voldemārs Krustiņš, kaut turpat netālu gāja, savu mapīti ar lekciju pierakstiem padusē iežmiedzis, vēl nebija redaktors, tāpēc nevienam neko neaizliedza.
Pavisam cita lieta bija Mihails Savisko, viņš savu patiku par citu nelaimi nekad necentās pavēstīt pārējiem, jo lielāko baudu izjuta, šo pārdzīvojumu izgaršojot vienatnē. Galvot man grūti, bet tobrīd biju par to pārliecināts, ka viņš, vientulībā nošķīries no bara, sirds dziļumos tīksminājās par to, cik amizantā veidā Dambrāne iekrampējusies man elkonī un nelaižas vaļā.
Sevišķi nopietns man likās Aivars Āķis, kurš tolaik vēl nebija fotomākslinieks. Viņš pavisam nesen bija uzrakstījis un iesniedzis jaunrades pulciņā apspriešanai savu pedagoģisko romānu četru mašīnraksta lappušu apjomā. Un es biju tas nelietīgais pasaules lāpītājs, kas viesos uzaicinātā Friča Rūmnieka klātbūtnē atļāvās šo ģeniālo darbu nomelnot. Nu tagad Aivars jutās gandarīts par visu, tik ļoti gandarīts, ka baidījās to atklāti izrādīt, lai ar neuzmanīgu soli šo pašiniciēto baudas mirkli neaizbaidītu.
Vienmēr korektais svešvalodnieks Ojārs Zanders, redzēdams manu promenādi sirmās dāmas sabiedrībā, laikam jutās visnotaļ apstulbis. Viņa parasti pienbaltā seja kļuva maigi rožaina, un viņš ar ierastu, mazliet klīrīgu pirkstu kustību mēģināja savas brilles uz deguna iegrozīt tā, lai pārliecinātos, vai tik uz stikliem nav uzmeties kāds svešķermenis.
Pats labsirdīgākais cilvēks visā institūtā, neapšaubāmi, bija Stasiks. Nē, ne jau kāds puika bija šis Stasiks, tādu mīļvārdiņu bijām devuši Anastasijai Bečai, kurai tolaik tik ļoti piestāvēja ap kaklu apsiets pionieru kaklauts, ka drūmajās prakses dienās man niezēt niezēja pirksti viņu aiz šī kaklauta paraustīt. Lai nevienam nebūtu jāmeklē šis uzvārds enciklopēdijās, esmu spiests atklāt, ka viņa jau stipri pasen ir pieņēmusi segvārdu, tāpēc Lielvārdes Andreja Pumpura muzejā viņu visi atpazīst kā Asju Neretnieci. Tajās grūtajās stundās, kad es visas fakultātes priekšā tiku eksponēts tik neapskaužamā situācijā, Stasiks laikam bija vienīgais cilvēks, kas man no sirds juta līdzi. Paldies viņai par to! Un viens pelēks akmens manā Vijciema dārza terasē arī man par to bieži jo bieži atgādina — piemiņa no lielvārdiešu ekskursijas.
Pie savu kopmītnes istabas biedru Viļņa un Eduarda zobgalībām jau biju pieradis sen, to lietu es galvā neņēmu. Reizēm it kā sanīdāmies, bet turpat arī viens otram piedevām. Labs piemērs tam nupat nesen ar vakariņu gatavošanu Grostonas ielas kopmītnēs, ko mēs vēl tolaik par kojām nebijām attapuši nosaukt. Toreiz visi trīs no mājām bijām saveduši produktus, tajā skaitā malto gaļu. Vajadzēja cept kotletes, bet neviens mani negribēja atbalstīt. Sēdēja abi pie galda un lasīja Andreju Upīti. Eduards pat žokejcepuri galvā uzmaucis, lai lampas gaisma nespīd acīs.
Turpmāk vēl.
