8. turpinājums. Varbūt vaina meklējama tajā apstāklī, ka vidusskolas pēdējie gadi man saistījās ar citu skolu, kas spilgtuma ziņā nepielūdzami pārklāj agrākos iespaidus.
8. turpinājums
Varbūt vaina meklējama tajā apstāklī, ka vidusskolas pēdējie gadi man saistījās ar citu skolu, kas spilgtuma ziņā nepielūdzami pārklāj agrākos iespaidus. Varbūt vainojama pēckara gadu nabadzība, kas pat bērnu dvēselēs viesa skumjas pārdomas. Jo vairāk tāpēc, ka šī nabadzība un posts pārāk reljefi izcēlās uz aristokrātiskās pils un plašā parka arhitektoniski perfektā fona. Padomju vēsturnieki mēdza runāt par šķiru cīņas saasināšanos šajā laikā. Varam strīdēties, kad īsti sākās šāda saasināšanās, bet dziļi zemdegās gruzdoša pretstāve okupācijas varas uztieptajai kārtībai bija jūtama ik uz soļa, un savas atbalsis šiem procesiem bija vērojamas arī skolas sienās. Dažāda ranga čekistu viesošanās pilī nebija nekāds izņēmuma stāvoklis, tā tolaik bija gandrīz vai norma. Visas šīs pretstāves vainagojums bija 1949. gada lielā izsūtīšana, kas Cesvaines novadu skāra sevišķi baisi.
Tie bija gadi, kad skolās trūka kvalificētu pedagogu, jo pirmskara labākie speciālisti bija devušies trimdā, lai nebūtu jāseko 1941. gada katordzniekiem uz Sibīriju. Visvairāk šāds kadru trūkums bija jūtams vidusskolas klasēs, kur tik tikko parādījās pirmie jaunie pedagogi ar skolotāju institūtu izglītību. Nereti skolas darbā tika iesaistīti visādi dīvaiņi. Tiesa, par saviem Cesvaines laika skolotājiem nevaru stāstīt tikpat krāšņas anekdotes, kā to mēdz darīt kādreizējie Gaujienas audzēkņi par savu lielo pārpratumu — direktoru Lūsi. Bet tajā pašā laikā visā skolā bija tikai daži speciālisti ar pilnu akadēmisko izglītību. Kuri tie bija?
Gan tolaik, gan vēlāk plaši tika daudzināta vēstures skolotāja Kronberga. Viņu varētu raksturot kā zvērinātu skolotāju. Kādreiz mācījusies Jēnas universitātē Vācijā, un šā iemesla dēļ iemantojusi iesauku Jēnīte. Viņas atklātās stundas no profesionālā viedokļa varēja likties spīdošas, un pirmskara Latvijā ar to arī būtu pieticis. To varu apliecināt kā pedagogs. Bet pirmajos pēckara gados, kad katram bērnam dvēselē sūrstēja kāda vaina, arī mācību stundās bija nepieciešamība pēc lielāka emocionālā iekrāsojuma.
Latviešu valodu mācīja skolotāja Kausa, un paldies viņai par Endzelīna gramatikas iedresēšanu.
Arī par latviešu tautasdziesmu izpratnes iedresēšanu. Bet arī viņa nespēja pārslēgties uz lielāku emocionalitāti. Kaut kā pat neatceros, vai skolotāja Kausa vispār kādreiz mums pateica kādu joku. Palicis iespaids, ka skolēnu priekšā viņa speciāli vairījās atsegt savas dvēseles dārgumus. Ka tādi bijuši, to liecina fakts, ka skolotāja Kausa brīvprātīgi devās līdzi savai māsai uz Sibīriju.
Gados vēl jaunā angļu valodas skolotāja Kraukle nekādā ziņā nebija pieskaitāma neveiksmīgajiem pedagogiem. Viņas zināšanas un metodiskā sagatavotība varēja apmierināt jebkuru revidentu.
Turpmāk vēl.
