85. turpinājums. Kad nākamajā pirmdienā ieradāmies skolā, mūs sapulcināja atnākušais Flugins un satrauktā balsī izskaidroja, kādu drausmīgu politisku kļūdu pieļāvis audzinātājs Feldmanis.
85. turpinājums
Kad nākamajā pirmdienā ieradāmies skolā, mūs sapulcināja atnākušais Flugins un satrauktā balsī izskaidroja, kādu drausmīgu politisku kļūdu pieļāvis audzinātājs Feldmanis.
— Un vienīgi jaunais audzinātājs Goba esot ieņēmis pedagoģiski pareizu nostāju.
No savas puses bildu, ka man tagad no Feldmaņa labu raksturojumu nedabūt. Uz to docents Flugins pavisam patētiski atbildēja:
— Nekādus šā cilvēka parakstītus raksturojumus mēs vērā neņemsim!
Kad palikām tikai studenti vien savā pulciņā, Romāns Pussars notikušās izmaiņas augstskolas vadības nostājā pret mani komentēja šādi:
— Flugins ir kā zaķis, viņš divus kacenus vienlaikus nespēj grauzt.
Ar Annu Greitjāni, tolaik jau Lauri uzvārdā, sastapos pēc daudziem gadiem. Rajona skolu inspektoru semināra ietvaros mūsu bijusī pasniedzēja Rīgas 1. vidusskolā sniedza paraugstundu literatūrā. Stunda bija spīdoša, tikai apspriedē neviens negribēja izteikties. Dāmas lūdzoši raudzījās uz manu pusi, jo biju vienīgais vīrietis. Ko lai dara…
— Nu jau biedrs Goba mani nokritizēs, — smaidot mazliet mulsi sacīja kādreiz nešpetnā Anna.
Es sapratu gan zemtekstu, bet izlikos to nemanām. Stunda patiešām bija perfekta, īsta paraugstunda. No pieredzes dažādās skolās labi zināju, kādas ir galvenās literatūras skolotāju nepilnības, tāpēc runāju par šīm lietām, izceļot tās vietas Greitjānes-Laures stundā, kuras varētu pieņemt kā ideālo variantu. Tā bija pēdējā reize, kad satikāmies, pēc neilga laika viņa gāja bojā ielu negadījumā. Izskatījās gandrīz kā Dieva pirksts, kaut vismaz es viņai neko tādu netiku novēlējis.
Turpmāk vēl.
