84. turpinājums. Pirmie kritikas zibeņi bija nolijuši pār pasniedzējas Dombrovskas galvu, jo viņa skaitījās atbildīga par mūsu prakses grupu.
84. turpinājums
Pirmie kritikas zibeņi bija nolijuši pār pasniedzējas Dombrovskas galvu, jo viņa skaitījās atbildīga par mūsu prakses grupu. Sekas es izjutu pavasara eksāmenu sesijā, kad valodas metodikas eksāmenā Anna Greitjāne pateica:
— Atbildējāt biļeti jūs uz labi, bet, ņemot vērā jūsu kaitīgos uzskatus par padomju pedagoģiju, es jums varu likt tikai apmierinoši.
— Paldies par to pašu! Man jau vēl nākamais eksāmens pie Flugina.
Toreiz uz pusgadu zaudēju stipendiju, un tie paštaisnie cilvēciņi taču laikam nemaz neapjēdza, ko man tas nozīmēja.
Manam konfliktam visai interesants arī atrisinājums. Nākamajā rudenī mums bija pedagoģiskā prakse Rīgas 6. vidusskolā. Klases audzināšanas prakse man skaitījās pie 10. klases audzinātāja Feldmaņa, izteikta karjerista. Feldmanis ļoti gribēja savus audzināmos iedabūt komjaunatnē, jo tad viņš, tā teikt, būtu pirmrindnieks. Kādu pievakari bija izsludināta klases audzēkņu un vecāku kopīga sanāksme, kurā audzinātājs izdalīja visiem skolēniem baltas lapas un noteica, lai katrs izvēlas, kā rīkoties: vai nu uzrakstīt iesniegumu par uzņemšanu komjaunatnē vai arī rakstīt paskaidrojumu, kāpēc nevēlas to darīt. Es sēdēju aizmugures solā un nesapratu, ko iesākt. Tad kāds no vecākiem lūdza starpbrīdi, jo bērniem vajagot apdomāt. Saķēru Feldmani patumšajā gaitenī aiz svārku atloka un pusčukstus centos viņam ieskaidrot, ka tā taču nedrīkst darīt, ka komjaunatne ir katra brīva izvēle. Krietnu laiku tā bubinājāmies, bet audzinātājs mani nesaprata. Tomēr kāds no bērnu vecākiem bija mūsu sarunu nedaudz dzirdējis, tāpēc par audzinātāju Feldmani tikusi uzrakstīta sūdzība partijas centrālkomitejai, laikam jau pašam Kalnbērziņam.
Turpmāk vēl.