82. turpinājums — Kas tas ir bezgaumīgi? — viņš sprieda. — Vai tas Staliņč Lugažu laukumā ir gaumīgs? Ko nu?
82. turpinājums
— Kas tas ir bezgaumīgi? — viņš sprieda. — Vai tas Staliņč Lugažu laukumā ir gaumīgs?
Ko nu? Staļins jau pats bija kādreiz teicis, ka kritika uzlūkojama par pamatotu, ja tajā pareizi ir tikai pieci procenti. Bet ko lai dara, ja patiesi ir visi simt procenti?
Mans secinājums, ka mirušu Staļinu mēs varam droši kritizēt. Bet ar dzīvu latvieti gan jābūt ļoti uzmanīgam.
***
Dzīve Pedagoģiskajā institūtā visādā veidā veicināja kritiska prāta attīstību un, kā teiktu Andrejs Upīts, arī satīstību. Dažādu kritiku krustugunīs iekļuvu arī es. Piemēram, kādā starpbrīdī konstatēju, ka pie kases lodziņa jau izsniedz stipendiju, nokliedzos auditorijas durvīs un projām biju. Starpbrīdim tikai desmit minūtes, tāpēc visi gribētāji laikus nespēja atgriezties uz lekcijas otru pusi. Rezultātā materiāls satīriskajā sienasavīzē “Ahilleja papēdis” ar Leona Ozola sarīmējumu, no tā gan atceros vairs tikai divas rindiņas:
Aiz Māras, Ņinas, Zitas
Tam seko daudzas citas…
Nu vis vairs nepietika, ka biju iekļuvis satīras ugunīs, man vēl nācās uzklausīt pārmetumus no kursa meitenēm, ka viņas tikai manis dēļ iekļuvušas apšaudes zonā. Visvairāk pukojās Zita, jo uzskatīja, ka viņa tur pieminēta galvenokārt atskaņas dēļ.
Gadījās arī daudz smagāka kritika. Vienubrīd jaunākajiem kursiem bija piekomandēti izcilākie komjaunieši no izlaiduma kursa, lai viņu uzraudzībā mūsu politinformācijas notiktu augstā idejiskā līmenī. Pie mums kādu pusgadu cītīgi nāca Ingrīda, ļoti apzinīgs cilvēkbērns. Vienureiz savā brīvdomībā pateicu kaut ko lieku un uzreiz jutu, ka labi nebūs, jo Ingrīda kļuva pavisam bāla. Tā arī notika, jo apzinīgā studente lielās izbailēs bija visu atstāstījusi dekānei Tamārai Fominai, visai noslēpumanai pusmūža dāmai, kura lasīja antīko literatūru.
Turpmāk vēl.
