80. turpinājums. Kāda cita Zeibota zīmētā karikatūra skāra īstenu latvieti. Fakts jau pats par sevi mazliet komisks: kolhoza brigadieris Artūrs Olte, mans vārdainis, bija nočiepis otrai brigādei piederošu ratu riteni.
80. turpinājums
Kāda cita Zeibota zīmētā karikatūra skāra īstenu latvieti. Fakts jau pats par sevi mazliet komisks: kolhoza brigadieris Artūrs Olte, mans vārdainis, bija nočiepis otrai brigādei piederošu ratu riteni. Zīmējumā varēja redzēt, kā vīrs brauc uz baznīcu ar nokomplektētiem vāģiem — trīs riteņi melni, bet viens sarkans. Ai, kas par zibeņiem sekoja! Pagāja gadu trīsdesmit, kad saņēmu vēstuli no apvainotā novadnieka sievas, un tur bija rakstīts: “Vecīts nekādi nevar nomirt. No rīta līdz vakaram vaimanā, ka viņš pilnīgi nepelnīti ticis par zagli pataisīts. To riteni taču viņš kolhoza darbiem paņēma, nevis lai brauktu uz baznīcu!”
Bet tas tomēr nav pats traģiskākais gadījums. Biju jau es kļuvis pazīstams kā rakstonis, kad Valkas partkoms mani iesaistīja konferenču rīkošanas palīgdarbos. Manos pienākumos ietilpa konferences dienā kopā ar draugu Ēriku, veiklu zīmētāju, dežurēt ierādītā telpā un gaidīt norādījumus. Kad konference gāja pilnā sparā, speciāla dāmu brigāde mums piegādāja faktus, un mums šos faktus vajadzēja pārvērst karikatūrās ar pantiem. Diezgan jautra nodarbe, protams, no mūsu viedokļa. Kad pirmais sekretārs savu atskaiti bija beidzis un visus visriņķī nokritizējis, visi devās starpbrīdī, un tad jau karikatūrām vajadzēja karāties redzamā vietā. Nedaudz piparotāk bija ticis kādam celtniecības organizācijas vadītājam, kuru partijas boss aprājis par sliktu darbu kvalitāti. Nokritizētais bija apmēram nojautis, kurš tas pantu rīmētājs, tāpēc izdevīgā brīdī apkārt stāvošajiem pīpmaņiem teica:
— Tas, kurš to lapeli taisījis, ir galīgi stulbs!
Viltīgs gan, es nodomāju. Patiesais kritizētājs taču bija pirmais sekretārs Fe–Fe (Fjodors Fjodorovičs), bet tik nejauku epitetu taču nevar tēmēt pa taisno, jāpielieto rikošeta paņēmiens. Tomēr nokritizētais sirdī bija tik aizvainojies uz visu stulbo rajonu, ka pie pirmās izdevības pārcēlās līdzvērtīgā darbā uz citu, gaišāku novadu. Bet arī tur bija uzradies viens stulbenis, kurš kritizēja celtniecības darbu kvalitāti. Šoreiz kritika izrādījās tik cietsirdīga, ka cilvēks neizturēja. Gadījums patiesi traģisks, par to nav piedienīgi rakstīt pārāk rotaļīgā manierē.
Turpmāk vēl.
