79. turpinājums. Tomēr gluži bez nenopietnības iztikt arī nevarēšu. Tāds raksturs. Ja runājam par kritizēšanu, tad dzīvē gadījies visādi.
79. turpinājums
Tomēr gluži bez nenopietnības iztikt arī nevarēšu. Tāds raksturs.
Ja runājam par kritizēšanu, tad dzīvē gadījies visādi. Par saviem novērojumiem šajā nozarē varētu sarakstīt veselu pētījumu. Savulaik, kad vienīgās patiesības monopols piederēja kompartijas politbirojam, tiesa, patiesības jēdziens šeit jātraktē kā vēsturiski mainīgs lielums, tad tika praktizēta kritika no augšas un kritika no apakšas. No augšas nākoša kritika atgādināja spēcīgu strūklu no kanalizācijas caurules, un tās patiesīgums nebija pārsūdzams. Toties kritika no apakšas drīkstēja būt tikai kā viegls aromāts no friziera pulverizatora. Tādi bija spēles noteikumi. Īpaša pētījuma vērts ir jautājums par dažādu tautību cilvēku attieksmi pret kritiku. Mēģināšu atsaukt atmiņā dažus piemērus.
Kad strādāju jau aprakstītajā komjaunatnes darbā, nereti aiz garlaicības gribējās pablēņoties. Kad iegriezos Meņģelē, man patika patērzēt ar vietējo bibliotekāru Zeibotu, veiklu karikatūru zīmētāju. Tā kā visos kolhozos tika prasītas aktivitātes satīrisko sienasavīžu taisīšanā, nolēmu izpalīdzēt savam dzimtajamo kolhozam, kurā neviens labs zīmētājs nebija atklāts. Šādi tādi jautri faktiņi, un bilde gatava. Mājās braucot, iedevu kantora ļaudīm, lai piesprauž pie sava “avīzes dēļa”. Nebiju ne zīmējis, ne faktus gudrojis, bet atbildēt nācās man. Pirmais savu pretkritiku izteica vecais paziņa Horsts, uz ceļa zirgu pieturēdams. Viņš pilnam atzīstot, ka reizēm, kad stingrāk iedzēris, mīlot kolhoza zirgus triekt uz velna paraušanu. Tur viņam neesot iebildumu, bet kāpēc gan vajadzējis tajā bildē zīmēt arī viņa bērnus, kuri nu galīgi nemaz neesot vainojami? Horsts pēc tautības bija latviskojies vācietis, par mutes palaišanu kara laikā izbaudījis Maidanekas jaukumus. Sievas tautību nevarēja īsti noteikt, stiprs slāvu asiņu piejaukums. Bērnu viņiem bija gandrīz ducis, un visi latvieši. Tēva savdabīgā attieksme pret kritiku, kā man liekas, saistāma ar faktu, ka viņš tomēr nebija latvietis. Vēl tagad, kad satieku Horsta meitas, es no viņu puses jūtu pavisam labvēlīgu attieksmi.
Kāda cita Zeibota zīmētā karikatūra skāra īstenu latvieti. Fakts jau pats par sevi mazliet komisks: kolhoza brigadieris Artūrs Olte, mans vārdainis, bija nočiepis otrai brigādei piederošu ratu riteni. Zīmējumā varēja redzēt, kā vīrs brauc uz baznīcu ar nokomplektētiem vāģiem — trīs riteņi melni, bet viens sarkans. Ai, kas par zibeņiem sekoja! Pagāja gadu trīsdesmi, kad saņēmu vēstuli no apvainotā novadnieka sievas, un tur bija rakstīts: “Vecīts nekādi nevar nomirt. No rīta līdz vakaram vaimanā, ka viņš pilnīgi nepelnīti ticis par zagli pataisīts. To riteni taču viņš kolhoza darbiem paņēma, nevis lai brauktu uz baznīcu!”
Bet tas tomēr nav pats traģiskākais gadījums. Biju jau es kļuvis pazīstams kā rakstonis, kad Valkas partkoms mani iesaistīja konferenču rīkošanas palīgdarbos. Manos pienākumos ietilpa konferences dienā kopā ar draugu Ēriku, veiklu zīmētāju, dežūrēt ierādītā telpa un gaidīt norādījumus. Kad konference gāja pilnā sparā, speciāla dāmu brigāde mums piegādāja faktus, un mums šos faktus vajadzēja pārvērst karikatūrās ar pantiem. Diezgan jautra nodarbe, protams, no mūsu viedokļa. Kad pirmais sekretārs savu atskaiti bija beidzis un visus visriņķī nokritizējis, visi devās starpbrīdī, un tad jau karikatūrām vajadzēja karāties redzamā vietā.
Turpmāk vēl.
