77. turpinājums. Ar visdedzīgāko runu, pa vidu asaras šķiezdams, esot uzstājies Pēteris Kampars, ko daudzi vēlāk pazina kā zvērinātu disidentu.
77. turpinājums
Ar visdedzīgāko runu, pa vidu asaras šķiezdams, esot uzstājies Pēteris Kampars, ko daudzi vēlāk pazina kā zvērinātu disidentu. Kampars esot tomēr panācis savu, abi puiši no augstskolas izslēgti. Es šo atgadījumu neesmu pats redzējis, bet pazinu Pēteri Kamparu, tāpēc īpaši nebrīnos vis.
Pēc lielās sērošanas Staļinu kādu laiku vēl turpināja citēt un pieminēt. Pirmais pieklusums nāca jau vasarā, kad novāca Lazaru Beriju. Bet līdz personības kulta nosodīšanai pagāja vēl gandrīz trīs gadi.
Varbūt vērts vēl pieminēt tikai vienu atgadījumu. Tai istabiņai, kas atradās aiz virtuves, viens jauneklis stikla durvis bija aizspraudis ar avīzi. Ne ar šādu tādu, bet tieši ar to, kurai pāri visai lapai Staļins melnā ielogojumā. Saskatījāmies ar Genādiju un atrāvām durvis. Vaininieks gulēja, kājas uz gultasgala saslējis, un pīpēja smirdīgu cigareti.
— Vecīt, vai tu pie baltajiem lāčiem esi sailgojies? — nokliedza Genādijs un noplēsa no durvīm tā laika svētāko portretu.
Pasaules lāpītāja talants
Esmu atskārtis, ka zināms kritiķa talants piemīt ikvienam gados jaunam cilvēkam, un tas ne vienmēr izpaužas literatūras vai mākslas darbu kritikas aplokā. Sākumā tā var būt savu vecāku vai brāļu un māsu rīcības kritizēšana, un šādas aizraušanās rezultātā pamazām rodas apjauta, ko drīkst un ko nedrīkst kritizēt atklāti. Slepeni, kā saprotams, drīkst kritizēt visus un vienmēr. Kritiska attieksme var veidoties arī pret saviem skolotājiem un augstskolas pasniedzējiem, pret ceļu satiksmes policistiem un pat pret savu valdību. Ar laiku kritiķa talants kļūst daudzpusīgāks, līdz pārvēršas par pasaules lāpītāja indevi. Šai parādībai var būt dažādas izpausmes gradācijas, un visērtākā pozīcija, ko proponējis Uldis Ģērmanis, ir mūžīgā opozīcija. Starp citu, ikvienam literātam absolūti nepieciešama īpašība, lai savos sacerējumos izvairītos no komplimentārās kritikas, kas īstenībā ir tikai kritikas surogāts. Jāatceras, ka pastāv divi opozīcijas veidi — iekšējā un ārējā. Piemēram, ja cilvēks, būdams kādas partijas biedrs, sāk kritizēt šīs partijas vadību, tad tā ir iekšējā opozīcija. Vairums cilvēku tomēr mēdz citus kritizēt it kā no malas, un tad tā ir ārējā opozīcija. Ja pareizi saprotu, tad Uldis Ģērmanis par pilnvērtīgāku ir atzinis tieši pēdējo variantu, jo tad jebkurā situācijā ir iespējams palikt par pašu gudrāko un tālredzīgāko ekspertu visos jautājumos.
Es sevi mēdzu pieskaitīt pie nelabojamiem pasaules lāpītājiem, izmantojot abas opozīcijas formas.
Turpmāk vēl.
