(73. turpinājums) Bet viņš nekādā ziņā nepiekristu, ja kāds censtos šo atziņu attiecināt arī uz Staļinu.
(73. turpinājums)
Bet viņš nekādā ziņā nepiekristu, ja kāds censtos šo atziņu attiecināt arī uz Staļinu.
***
Kad mācījos pirmajā kursā, mūsu institūtam radās sarežģījumi ar kopmītņu izvietošanu, jo pēkšņi bija atsavinātas telpas Āgenskalnā. Tāpēc vajadzēja saspiesties kaut kā vienā korpusā ar mācību auditorijām. Meitenes mitinājās trešajā stāvā vairākās palielās istabās, bet zēni tika izbakstīti pa pagrabstāvu. Internātu pārzināja kāds dzērājs, kas visu laiku studentus centās apkrāpt. Laikam bija uzdomājis izspiest kādu pudeli brandava, jo dažiem zēniem neparko negribējās atļaut dzīvot šajās kopmītnēs, un mēs ar kursabiedru Vilni bijām starp šiem neveiksminiekiem. Kādas divas nedēļas gulējām auditorijā uz soliem, līdz beidzot gāju pie direktora vietnieka, kurš pārzināja saimnieciskos jautājumus, un mums gultas atradās. Ja telpā izvietoti deviņi gulētāji, tad arī desmito varēja iespiest, vienīgā neērtība, ka mūs katru ielika citā istabā, un man nācās visu ziemu pavadīt visai raibā kompānijā.
Pagrabstāvā atradās divas lielas guļamistabas un viena maza, kurā ievietoja kādu precētu pāri. Vēl bija virtuve ar diviem gāzes pavardiem, bet aiz tās vēl viena istabiņa, kur ziemā ievietoja divus krievu puišus. Uz virtuvi gatavot vakariņas nāca arī meitenes, un tad gāja itin jautri, jo vārījās un cepās uz visiem gaņģiem reizē.
Mūsu logi izgāja uz plašu smilšainu pagalmu, ko augsta mūra sēta norobežoja no Maikapara nama zaļojošā sētsvidus. Tur tolaik mitinājās pats Baltijas kara apgabala pavēlnieks maršals Bagramjans, tāpēc no ielas puses caur metāla kaluma vārtiem varēja redzēt sargkareivjus. Vēlāk, kad mūsu pagrabos izvietojās ķīmijas fakultātes laboratorija, kāds dežurants lielajās atkritumu tvertnēs pie apsargātā mūra bija izgāzis reaģentus, kas tur pēkšņi uzliesmoja. Ai, kas par jandāliņu bija — gandrīz vai imperiālistu inspirēta sazvērestība pret Bagramjanu!
Man ne visai patika, ka no desmit istabas iemītniekiem latvieši bijām tikai četri, pie tam vienu ziemas vidū atskaitīja. Vēl bija viens krievs un pārējie ebreji vai pusebreji, kuri tāpat sevi pieskaitīja pie krievu kultūras ļaudīm. Abi latviešu puiši bija no matemātiķu pēdējā kursa, un viņu galvenā rūpe bija, kā apvienot augstskolas beigšanu ar meitu mīlēšanu, pret politiskiem notikumiem viņi bija vienaldzīgi.
Raksturā ļoti jauks puisis bija Genādijs Fiļimonovs, cilvēks bez nacionālās piederības, jo viņa tēvs bija cēlies no Ukrainā dzimušiem sibīriešiem, bet māte bija spānieša un ebrejietes meita. Genādijs labi spēlēja akordeonu, no galvas prata visu “Jevgeņiju Oņeginu”, bet par politiku ar viņu runāt nebija iespējams. Viņš saprata pasauli tikai bināri: mūsējie un fašisti. Bet uz čeku sūdzēties gan neskrēja, sevišķi karstos strīdos bija gatavs kauties līdz nāvei. Otrs jauktenis bija sibīrietis Viljams Gonts, ļoti talantīgs jauns dzejnieks.
