6. turpinājums. Tagadējo vidusskolu tolaik nebija ne Ērgļos, ne Taurupē, arī ne Koknesē vai Suntažos.
6. turpinājums
Tagadējo vidusskolu tolaik nebija ne Ērgļos, ne Taurupē, arī ne Koknesē vai Suntažos. Vajadzēja izvēlēties starp Cēsīm, Madonu un Cesvaini. Cesvaine bija mūsu dzimtene, un tur dzīvoja tuvākie radi — vecāmāte un mans krusttēvs —, jautājums tika izšķirts par labu šim variantam. Tēvs jau vasarā uz turieni bija aizbraucis ar velosipēdu, lai skolā visu norunātu, lai sadzītu pēdas manai dzimšanas apliecībai un pie viena lai satiktos ar savu brāli, kurš nesen bija pārradies no filtrācijas nometnes.
Par manu izmitināšanu nedēļu nogalēs tēvs savam brālim bija apsolījis aizvest maisu ar rudzu miltiem ziemas atspaidam, jo turienes jaunsaimniecībā nekas prātīgs vis nebija izaudzis, faktiski netika nemaz audzēts, jo pēc vectēva nāves ģimenē kādu laiku nebija neviena vīrieša. Arī skolas kopgaldam viss bija sarunāts iepriekš — tur vajadzēja aizvest putraimus, zirņus, kartupeļus, bietes un vēl kaut ko tādu, kas ilgāk glabājas, jo gaļu un piena produktus kopgaldam parasti piegādāja vietējie cesvainieši. Tā nu mums sanāca krietns vezums ar pārtikas produktiem un manām pendelēm. Brauciens 60 kilometru attālumā bija visai interesants piedzīvojums, kaut vasarā šo ceļu biju vienreiz mērojis gadījuma mašīnās — toreiz braucu apciemot savus mātes radus Praulienā. Toties tagad brauciens bija lēns, visu labi varēja aplūkot, bet tēvs no savas puses zināja izstāstīt, kā kuro ceļmalas krogu sauc, kas tie par kalniem un kas tās par upelītēm, ar kurām mums lemts iepazīties.
Mana vecāmāte un līdz ar to arī krusttēvs tobrīd dzīvoja Kalna Bulderēs, kilometrus četrus no Cesvaines centra. Pēc kara gadu mētāšanās no vienas pajumtes citā bija piestājuši šajā miteklī, kas nu skaitījās pa pusei radu īpašums. Lieta tā, ka manas māsīcas audžutēvs, turīgais koktirgotājs Kalniņš, šīs lauku mājas bija pārmantojis no sava mirušā brāļa. Nu arī Kalniņš pats viņsaulē, tādējādi par īpašniecēm kļuva viņa atraitne, saukta par Kalnenīšu, un viņas likumīgā audžumeita. Tā kā Kalnenīšai pastāvīgs dzīvoklis atradās centrā, Kalna Bulderes kalpoja galvenokārt par vasaras māju. Turklāt viņām padomju vara bija atvēlējusi izmantot daļu zemes, ko divas sievietes bez zirga nekādi nejaudāja apstrādāt. Bet šāds tāds zirģelītis piederēja manam krusttēvam, tāpēc bija no svara, lai viņa ģimene plašajās mājās dzīvotu pastāvīgi, pie viena abām īpašniecēm nedaudz piepalīdzot zemes darbos. Kalna Bulderēs vienā kaktiņā dzīvoja arī kāda ļoti dīvaina jaunsaimnieku ģimene, kuriem māju uzraudzību nu nekādi nevarēja uzticēt.
Tēvs netālajos “Dzeņos” savulaik bija govis ganījis, tāpēc apkaimes ceļus pārzināja ļoti labi, un mums uz pašu Cesvaini nemaz nevajadzēja braukt — no Līdēres – Kārzdabas ceļa pa labi mazs lauku celiņš noveda mūs tieši pie mērķa.
Turpmāk vēl.
