71. turpinājums. Atmiņa glabāja vācu okupācijas laikā dzirdēto un lasīto. Tomēr pastāvēja arī citi kritēriji, pēc kuriem mazāk informētie ļaudis vērtēja Kremļa diktatora personību.
71. turpinājums.
Atmiņa glabāja vācu okupācijas laikā dzirdēto un lasīto. Tomēr pastāvēja arī citi kritēriji, pēc kuriem mazāk informētie ļaudis vērtēja Kremļa diktatora personību. Lai arī lēni, bet dzīve tomēr kļuva sakārtotāka, ikgadējie cenu pazeminājumi precēm bija ļoti iedarbīga propaganda. Bet pats galvenais faktors bija tas, ka dzīvē ienāca jauna paaudze, kas izglītību ieguva padomju tipa skolās. Kā pilieni drupina cietu granīta klinti, tā prasmīgi organizēta idejiskā apstrāde mazpamazām iegulst smadzeņu rievās, un tad nāk brīdis, kad pats vairs īsti nesaproti, vai ticēt visam, kas tiek mācīts, vai arī neticēt. Apmēram tādā mazliet svārstīgā stāvoklī atradās vairuma studentu domāšana. Ne visi par savām šaubām runāja, bet domāt domāja vairākums.
Kara laikā komunistu propagandistiem bija viegli strādāt, jo hitleriešu pastrādātie noziegumi nevienam nebija jāpierāda, tos zināja visi. Tomēr uz piecdesmito gadu sliekšņa situācija mainījās, un partija meklēja jaunas formas smadzeņu skalošanā. Staļina dzīves pēdējie divi trīs gadi bija raksturīgi ar to, ka īpaši pastiprināti tika uzspodrināts Vadoņa personības kults. Tas sākās ar Staļina 70 gadu jubileju, kad visi darba kolektīvi, visi mākslinieki, rakstnieki un komponisti gatavoja savas veltes jubilāram.
Nebeidzama apsveikumu straume plūda no visas pasaules, un avīzes trīs gadus pēc tam publicēja turpinājumos šos apsveikumu tekstus, tā arī nepagūstot visu nodrukāt. Īpaša kulminācija Staļina ģenialitātes spodrināšanā sekoja sakarā ar Dabas pārveidošanas plāniem, kam tālākais turpinājums bija kompartijas 19. kongress un tā priekšvakarā publicētie Staļina darbi valodniecībā un ekonomikā. Kaut pašā kongresā Staļins tikai noslēgumā teica īsu uzrunu, tās teksts sastāvēja no labi izslīpētiem un kodolīgiem formulējumiem, kurus pēc tam visi lektori citēja līdz absurdam, ne nieka nebēdādami, ka saturiski šie citāti galīgi neiederas jautājumos par baltu filoloģiju, sengrieķu traģēdijām vai latviešu varoņteikām. Ka šāda pasniedzēju uzvedība balstās cilvēku bažās par savu pastāvēšanu, nebija grūti konstatēt daudzajos piemēros. Bija lektors, lasīja mums dziļas zinātniskas lekcijas, un pēkšņi nebija lektora. Pazuda. Pēc tam vietā nāca kāds cits, kurš prata tikai porpelēt no uzrakstīta teksta. Starp lektoriem bija daudz ebreju, kurus pārņēma panika, kad sākās tā sauktā ārstu lieta, jo neviens nevarēja ne nosapņot, kurā brīdī viņš tiks apvainots sadarbībā ar starptautisko buržuāzisko cionistu organizāciju “Joinit”. Pavisam kādas divas vai trīs nedēļas ilga šī pretebreju kampaņa, bet mēs skaidri redzējām, cik drūms tolaik izskatījās visu cienītais aizrobežu literatūras pasniedzējs Mihails Šmulovičs, kad, kājas protēzi čīkstinādams, gāja pa institūta gaiteni. Viņš bija karojis Sarkanarmijas rindās, tur ticis smagi sakropļots, bet šis fakts nebūt nepalielināja vina drošību, jo tolaik kurš katrs nesekmīgs students varēja savu pasniedzēju apsūdzēt čekā vienalga par ko, vislielākās nejēdzības ieskaitot. Mēs savā jaunībā varbūt pat nesapratām, kad studentu skaitā nezin no kurienes tika “ierakstīti” kaut kādi noslēpumaini jaunekļi, mazliet vecāki par citiem.
Turpmāk vēl.
