69. turpinājums. Dažas nedēļas vēlāk vecāko kursu studenti zinās stāstīt, ka īpaša tikšanās ar Andreju Upīti paredzēta arī mūsu audzēkņiem no humanitārajām fakultātēm.
69. turpinājums
Dažas nedēļas vēlāk vecāko kursu studenti zinās stāstīt, ka īpaša tikšanās ar Andreju Upīti paredzēta arī mūsu audzēkņiem no humanitārajām fakultātēm, sprieda pat, ka tas varētu notikt mūsu fakultātes zālē toreizējā Anrī Barbisa, tagadējā Briāna ielā. Sākumā gan neviens nekādas garantijas nedeva, pat pasniedzēji raustīja plecus, sak, par tik lieliem vīriem nekad neko nevar zināt. Tikšanās tomēr notika, un tur laikam galvenā loma piekrita mūsu pasniedzējam Jānim Upītim, rakstnieka brāļa Mārtiņa dēlam.
Precīzi noliktajā laikā mēs jau sēdējām pilna zāle. Tā kā pirmā kursa laikā es dzīvoju tajā pašā korpusā, tad biju pamanījies ieņemt vietu nedaudz tuvāk un prātīgi darīju, jo pie mums nebija ne kinostudijas prožektoru, ne sisenīgi lēkājošu fotoreportieru ar švirkstošajām magnēzija spirālītēm, bet griestu apgaismojums šķita diezgan pavājš. Zāles priekšā pie pagara galda nosēdās abi Upīši un vēl kāds no mūsu pasniedzējiem. Pie mums arī nolasītie referāti nebija īpaši gari un nogurdinoši, man liekas, pasākuma gaita bija iepriekš saskaņota ar rakstnieka vēlmēm. Toties auditorija jutās vairāk pietuvināta viesiem, tāpēc jautās mazāk oficiālā stīvuma. Arī paša Andreja Upīša runa bija brīvi improvizēta, viņa balsi tagad varēja dzirdēt pavisam dabiskā skanējumā, tā laika ne visai teicamās skaņu aparatūras neskropļotu. Rakstnieks runāja par tautskolotāja misiku savas tautas gara kultūras celšanā, dažos teikumos atcerējās savas pedagoga gaitas, bet jo sevišķi savas pašmācībnieka dienas un nedienas, kad pēc siena vālā ar izkapti rokā pavadīta gara vasaras cēliena vēlā pievakarē vēl vajadzēja atrast sevī spēku, lai ņemtu grāmatas un gatavotos eksāmeniem. Viņš no tiesas apskaužot tagadējo jaunatni, kurai pavisam citas iespējas mācīties un iegūt izglītību. Tie, protams, bija tā laika parastie kroņa runu teksti, ko grūti analizēt no dzīves realitāšu aspekta. Piemēram, aicinājums pilnīgi visiem jauniešiem tiekties pēc akadēmiskas izglītības ir pašā būtībā nerealizējams, jo netiek atbildēts uz paša Upīša kādreiz viņa satīrā izteiktā vaicājuma: “Bet kas tad cūkas ganīs?”
Bet tās jau tikai mazas aloģiskuma nianses, ko svinīgos gadījumos izliekamies nemanām.
Tas arī gandrīz viss. Cēlāmies kājās un ar aplausiem pavadījām sirmo rakstnieku un viņa pavadoņus. Bet durvīs iznāca maza aizkavēšanās, jo tur jau labu laiku stāvēja viens no tā dēvētā psihologu 4. kursa studentiem, mūžam steidzīgais mākslinikes un sportists Voldemārs Zaļmežs, draudzīgi iesaukts par Vovu. Zaļmežu es netieši iepazinu neklātienē jau agrāk, jo slimnīcā savu redzi cerēju uzlabot viņa vecākais brālis Kārlis, stipri īpatnējs pēckara komjaunietis no Smiltenes.
Turpmāk vēl.
