68. turpinājums. Vai tas bija efekts, ko radīja manu briļļu dioptrijas, vai arī tā tam vajadzēja būt, bet zilganīgi baltajā gaismu paisumā Andreja Upīša augums man izskatījās kā miglaina skafandra, kā svēto kristiešu ietverts.
68. turpinājums
Vai tas bija efekts, ko radīja manu briļļu dioptrijas, vai arī tā tam vajadzēja būt, bet zilganīgi baltajā gaismu paisumā Andreja Upīša augums man izskatījās kā miglaina skafandra, kā svēto kristiešu ietverts. Tikko Upīts grasījās runāt, fotogrāfi atkal kā siseņi sāka lēkāt ap tribīni, un rakstnieks atkal no jauna mēģināja viņiem griezt pakauša daļu. Pagāja kādas trīs vai četras minūtes, iekams izdzirdējām pakluso, bet skaidri intonēto rakstnieka balsi:
– Mans kolēģis Arvīds Grigulis sacīja nepareizi. “Plaisa mākoņos” nav mans labākais darbs. Mans labākais romāns vēl būs.
Pēc pirmās frāzes ar Arvīda Griguļa nepareizību pieminējumu mēs dziļi ievilkām elpu, jo daudzi zināja, ka abu rakstnieku saprašanās nav gluži ideāla. Radās bažas, ka Upīts pat savā godināšanas dienā izspēlēs kādu netaktiskumu. Pēc tam sekoja klātesošo emocionāls izklupiens, un zāli pāršalca mērenas ovācijas. Kad runātājs atkal no jauna tika pie vārda, viņš minūtes piecas sešas norunāja savā lēnīgajā manierē. Runas saturu burts burtā neatceros, tāpēc necentīšos kaut ko pārstāstīt saviem vārdiem. Faktiski nekā īpaši fascinējoša rakstnieka runā nebija, pastiprināto interesi izraisīja pati Upīša mazliet noslēpumainā personība. Lai cik kusla bija Latvijā palikušo rakstnieku saime tolaik, dažādas tikšanās ar lasītājiem notika samērā regulāri, mīļuprāt pat uz nomaļiem lauku klubiem mēdza izbraukt gan Anna Sakse un Žanis Grīva, Jānis Sudrabkalns un Valdis Lukss, bet nevienam nenāca ne prātā, ka to varētu darīt arī Andrejs Upīts vai Vilis Lācis.
Vienīgi sagadīšanās dēļ es nebiju šādos rakstnieku vakaros piedalījies, toties vairums no zālē sēdošajiem bija vaigu vaigā redzējuši krietnu pusi no populārākajiem rakstniekiem. Tagad nu visi gaidīja, ka Andrejs Upīts viņiem pavēstīs kaut ko sevišķu, kaut ko tādu, kam piemistu pat zināms maģijas spēks. Bet nekas tāds nenotika, un Andrejs Upīts atkal daudzu acīs no literatūras pārcilvēka pārtapa par cilvēku. Rakstnieka runas maniere mazliet atgādināja pieredzējuša skolotāja izteiksmes veidu, kad katrs vārds tiek izrunāts izteikti skaidri, kad tiek ievērotas visas loģiskās pauzes un uzsvērumi, bet netiek pieļauta lieka emocionāla uzspēle vai improvizācija.
Dažas nedēļas vēlāk vecāko kursu studenti zinās stāstīt, ka īpaša tikšanās ar Andreju Upīti paredzēta arī mūsu audzēkņiem no humanitārajām fakultātēm, sprieda pat, ka tas varētu notikt mūsu fakultātes zālē toreizējā Anrī Barbisa, tagadējā Briāna, ielā. Sākumā gan neviens nekādas garantijas nedeva, pat pasniedzēji raustīja plecus, sak, par tik lieliem vīriem nekad neko nevar zināt. Tikšanās tomēr notika, un tur laikam galvenā loma piekrita mūsu pasniedzējam Jānim Upītim, rakstnieka brāļa Mārtiņa dēlam.
Precīzi noliktajā laikā mēs jau sēdējām pilna zāle. Tā kā pirmā kursa laikā es dzīvoju tajā pašā korpusā, tad biju pamanījies ieņemt vietu nedaudz tuvāk, un prātīgi darīju, jo pie mums nebija ne kinostudijas prožektoru, ne sisenīgi lēkājošu fotoreportieru ar švirkstošajām magnēzija spirālītēm, bet griestu apgaismojums šķita diezgan pavājš.
Turpmāk vēl.
