65. turpinājums. Viņš bija manu bērnu grāmatiņu redaktors, un, kaut nereti saskāros ar viņa ietiepību, vienmēr izjutu īpašo vēlību pret mani.
65. turpinājums.
Viņš bija manu bērnu grāmatiņu redaktors, un, kaut nereti saskāros ar viņa ietiepību, vienmēr izjutu īpašo vēlību pret mani.
Un vienīgi tajā dzejas vakarā Smiltenes kultūras namā, kas bija viena no mūsu pēdējām tikšanās reizēm, Imants man atklāja noslēpumu.
— Zini, Artur, tu gan biji feins puika, ka toreiz pie Bričkas mani aizstāvēji. Es neesmu to aizmirsis.
— Par ko tu īsti domā? — es uzreiz nevarēju attapt.
— Vai tad neatceries to vakaru, kad mēs abi satikāmies pie konsultanta Tālivalda Bričkas? Viņš mani briesmīgi kritizēja, bet tu tomēr aizstāvēji.
Atcerēties jau atcerējos, bet nekad tādiem niekiem neesmu pievērsis uzmanību. Es patiešām kādā ziemas vakarā biju aizgājis uz redakciju pie Bričkas. Vēl nebijām sākuši runāt par lietu, kad durvīs parādījās kāds vidusskolnieks. Viņš esot Imants Lasmanis, rakstot dzejoļus, tāpēc gribot parādīt konsultantam. To teikdams, ienācējs izvilka no iekškabatas pārlocītu burtnīcu un sniedza Bričkam. Tā kā Tālivaldis jau mani uzskatīja par senu paziņu, teica, lai es pagaidot, viņš vispirms paraudzīšot, ko jaunais cilvēks tur sarakstījis. Imanta dzejolīši bija vēl pavisam skolnieciski, bet Brička itin veikli sameklēja arī izdevušās rindas, par kurām jauno censoni paslavēja. Kāda vietiņa konsultantam nepatika, bet Imants tiepās pretī, ka tas esot viņa labākais sasniegums. Neatceros vairs konkrēto piemēru, bet Brička strīdīgo vietu nolasīja skaļi man priekšā un prasīja, kā es uzskatot. Es paraustīju plecus un atbildēju, ka vispār jau tā var arī izteikties. Brička nedaudz sabozās un vairāk par šo tēmu neturpināja.
Mazliet skumji smieklīgs gadījums. Bet arī tas man atgādina bijušo.
Divi mirkļi
Īstenībā šo mirkļu bija vairāk. Mirkļu, kad savām acīm skatīju literatūras vecmeistaru Andreju Upīti. Bet tās divas reizes šķiet nozīmīgākas. Protams, daudziem ir bijusi iespēja rakstnieku pazīt personīgi, viņiem daudz lielākas tiesības rakstīt savas atmiņvīzijas, bet tas mazumiņš, ko esmu pieredzējis es, tas ir un paliek tieši mans redzējums. Citā reizē un ar citu dzīves pieredzi arī es pats daudz ko būtu uztvēris krietni citādāk, bet mana emocionālā uztvere tieši toreiz bija divdesmitgadīga jaunekļa uztvere, un tādi šie iespaidi manī saglabājušies uz visu mūžu. Un mans uzmācīgais Tirdītājs man nebeidz un nebeidz atgādināt:
— Raksti, kā bija!
Pasaules gudrie parasti mēdz sarakstīties ar atpakaļejošu datumu, un viņiem tad liekas, ka visu iepriekšējo paaudžu ļaudis ir tikko no kokiem nokāpuši. Taisnību sakot, mēs arī esam bijuši tikpat gudri un gandrīz tāpat vērtējuši savus priekšgājējus.
Nav sen, kad Andreju Upīti viens otrs dēvēja par dzīvo klasiķi un viņa romānus par izcilākajiem prozas sasniegumiem latviešu literatūrā. Tajā pašā laikā dažs izcils literatūras vērtētājs, piemēram, Jānis Grīns, mēģināja nolīdzināt līdz ar pīšļiem pat “Zaļo zemi”. Bet mēs, latvieši, šo indevi vērtēt rakstnieku no politisko partiju interešu viedokļa jau labi pazīstam no laikiem, kad Pēteris Šmits un viņa domubiedri noskauda Rainim Nobela prēmiju. Nekas mums labs nesanāks, ja patiesas mākslas vērtības ļausim saplosīt politiķiem un politikāņiem. Kopš vidusskolas gadiem esmu bijis Andreja Upīša talanta cienītājs. Tur sava loma bijusi skolotājai Marijai Bērzkalnei, kuras repertuārā “Zaļās zemes” pieminējums biežuma ziņā sekoja tūlīt aiz “Mērnieku laikiem”. Nezinu kāpēc, bet man Upīša romāni nekad nav likušies garlaicīgi, jo nedaudz smagnējos teikumus atdzīvina īsti tautiska izteiksme un tik spilgtu tipi galerija, ka iespējams vienīgi sajūsmināties.
Turpmāk vēl.
