63. turpinājums. Rakstnieku savienībā gan bija iespēja izmantot kādu rakstāmmašīnu, bet es savu nelielo prasmi jau biju daļēji aizmirsis, tik lielu apjomu pārdrukāt nebiju spējīgs.
63. turpinājums
Rakstnieku savienībā gan bija iespēja izmantot kādu rakstāmmašīnu, bet es savu nelielo prasmi jau biju daļēji aizmirsis, tik lielu apjomu pārdrukāt nebiju spējīgs. Par laimi gadījās, ka mūsu institūta katedras sekretāre apsolīja visu pārrakstīt “uz krīta”, jo tūlīt samaksāt es nevarēju, cerēju atlīdzināt tikai no izdevniecības nelielā avansa, ko parasti izmaksā pēc manuskripta iesniegšanas.
Nākamajā ziemā es vienubrīd jutos jau tik “bagāts”, ka varēju ne tikai nomaksāt parādu, bet nopirku pat savam augstskolas gaidāmajam izlaidumam piemērotu uzvalku, jo vecais bija galīgi sadilis. Tas tāpēc, ka vienlaikus saņēmu honorāru arī par bērnu dzejoļu publikāciju Jauno autoru almanahā. Kopš tā brīža sāku ticēt, ka dzīvē tomēr nepazudīšu, ka pašā bezcerīgākajā situācijā nāks it kā nejaušs liktenīgs pagrieziens, kas mani atkal pacels virs ūdens. Bet bija arī zināms morāls gandarījums, jo jutos izpildījis kaut kādu zemapziņā apjaustu pienākumu pret savu pirmo dzejas konsultantu.
Rokrakstu medīšanas gaitās vairākkārt apmeklēju dzejnieka mājiņu Iļģuciemā, nedaudz iepazinos ar viņa dzīvesbiedri. Pavisam siltā atmiņā palikusi īsa tikšanās ar Hugo Bričku — Tālivalda tēvu. Kaut kāda iekšēja inteliģence, dvēseles smalkums un dziļa sirsnība dvesmoja no katra sirmgalvja vārda, bet viņa atklātais smaids bija neviltota draudzīguma apliecinājums. Tad uzzināju, ka arī dzejnieka tēvs jaunībā un daļēji arī brieduma gados aizrāvies ar literāro darbu, trīsdesmitajos gados esot pat šādus tādus nieciņus publicējis. Tad, lūk, no kurienes jaunajam Bričkam tas it kā iedzimtais dzejas vārsmu vieglums un dabiskums! Tikai tad pa īstam sapratu, cik milzīga vērtība ir attiecīga literārā gaisotne jau kopš agras bērnības. Vai mēs, vadmalbikšainie lauķi, tajos apstākļos varējām ar šādiem paša likteņa lutekļiem līdzināties? Bija, protams, izņēmumi, Ojārs Vācietis tam liecinājums, bet vairumam no mums bija jāiziet gara apzinātā priekšapmācība, lai sūrā studiju ceļā iegūtu to netveramo mūzu pieskārienu, ko citi ieguvuši gandrīz vai bērnības rotaļu rezultātā. Manu vecāku, jaunsaimnieku un neseno kalpu, mājās vienīgā vārsmu grāmatiņa bija manas mātes jaunības gados pirktais ziņģu krājums, iespiests vēl vecajā drukā. Un tas pats kara juku laikos aizgāja pazušanā kopā ar mātes universālo pavārgrāmatu. Manas pamatskolas bibliotēka, kas gan satilpa vienā palielā skapī, arī bija sadegusi kopā ar visu skolu. Dažā kaimiņu sētā varēja sameklēt pa Zūdermaņa sējumam vai “Mimī Blietu”, bet dzejoļu krājumiņu gan nemēdza būt, ar pantu mākslu varēju iepazīties tikai no skolas hrestomātijas, bet tie pa daļai bija mocību dzejoļi, kas skolēniem jāmācās no galvas. To visu šeit aprakstu, lai ilustrētu iemeslus, kāpēc Tālivalda Bričkas dotie vērtējumi man tolaik šķita tik nozīmīgi.
No Bričkas dzejoļu krājuma “Pavasara bērzs” kārtošanas laikiem man saglabājies poēmas “Velna purvs” eksemplārs ar Bruno Saulīša atzīmēm, kurus fragmentus rakstījis viņš, bet kurus otrs līdzautors. Strofu galīgo slīpējumu gan esot veikuši kopīgi, tāpēc neviens nevarot noteikt kaut kāda individuāla stila atšķirības. Mūsdienās šai poēmai ir tikai literatūrzinātniska nozīme, un tā var kalpot par spilgtu piemēru, cik ļoti unificēti var kļūt citkārt individuāli savdabīgie tēlošanas principi un paņēmieni, ja tie tiek pakļauti socreālisma ideoloģiskajām vajadzībām.
Turpmāk vēl.
