62. turpinājums. Jansons mani uzņēma ar tādu kā proletārisku sirsnību, kas izpaudās gan runas manierē, gan viņa platās ķepas spiedienā. To jau varot, tas būtu pat visai interesanti.
62. turpinājums
Jansons mani uzņēma ar tādu kā proletārisku sirsnību, kas izpaudās gan runas manierē, gan viņa platās ķepas spiedienā. To jau varot, tas būtu pat visai interesanti. Tūdaļ iedeva autoriesnieguma veidlapu, lai aizpildot uz sava vārda, jo kolektīva būšana oficiāli neesot paredzēta. Vēl vienojāmies par darba izpildes termiņiem un šķīrāmies.
Mūsu pulciņa aktīvisti šādu ideju sākumā uzņēma ar entuziasmu. Tomēr vēlāk, kad biju sadalījis pienākumus, ikvienam norādot, kādos konkrētos preses izdevumos publicētie Bričkas dzejoļi meklējami, manu draugu sejas kļuva aizvien garākas. Dzejnieks gandrīz neko nebija saglabājis manuskriptos, arī publicēto darbu izgriezumi no laikrakstiem nebija krāti. Ģimenes arhīvā glabājās vienīgi daži nepublicēti darbi un nepabeigtu poēmu fragmenti. Pārējais izkaisīts pa avīžu un žurnālu gadagājumiem, tas viss prasīja sēdēšanu bibliotēkās. Vairākas publikācijas bija jāmeklē rajonu laikrakstos, vismaz labi, ka visu informāciju varēja atrast katalogos. Pirmais no tik sarežģīta darba atteicās mans draugs Juris Brežģis, pēc tam arī meitenes pavēstīja, ka tālākajā spēlītē nepiedalīsies. Biju gauži izmisis, jo nekad dzīvē nemīlu lauzt dotos solījumus. Nokaunējies un ar smagu sirdi gāju atkal pie redakcijas vadītāja, lai atvainotos par tik nelādzīgu iznākumu. Bet Alberts Jansons izteica tik negaidītu priekšlikumu, ka es pirmajā mirklī pat apmulsu:
— Bet kāpēc tu pats to nevari? Vai tev naudas nevajag? Jūs, studenti, taču pa pusei badā dzīvojat.
Taisnība jau bija gan par to pusbada dzīvi. Daudzi puiši gāja piepelnīties uz preču staciju vai sakņu bāzēm, kur krāvēja darbos reizēm tīri labi varēja nopelnīt. Daži bija iekārtojušies teātros par skatuves strādniekiem. Kur nu kurais. Man šādu iespēju piepelnīties ar fizisku darbu nebija. Un Jansons nemaz neļāva man daudz apdomāties, kad sekoja otrs priekšlikums:
— Arī mazu priekšvārdu grāmatai uzrakstīsi, jo par sakārtošanu vien neko lielu nevaram samaksāt. Par priekšvārdu varam atlīdzināt kā par gabaldarbu.
Šāda iespēja piepelnīties man faktiski bija izdzīvošanas jautājums, jo tieši tajā laikā ar savu nevietā izteiktu brīvdomību biju nokaitinājis divus ērcīgus un studentu ne visai ieredzētus pasniedzējus, pie kuriem man vajadzēja kārtot eksāmenus. Labi sapratu, ka pie šiem paštaisnajiem ļaudīm vairāk par “apmierinoši” nedabūšu (tā tas arī piepildījās), un tā laika kārtība noteica, ka man uz vienu pusgadu būs jāzaudē tā pati nieka stipendija. Nekādu nopietnu publikāciju presē arī man nebija, tie nedaudzie dzejolīši, kas bija nodrukāti, nekādas garantijas nedeva. Tagad, kad līgums bija parakstīts, man radās vismaz neliela drošības sajūta.
Pie dzejoļu krājuma sarūpēšanas ķēros ar lielu uzcītību, bet bija skaidrs, ka mācību laikā nieku vien paveikšu. Bet bija taču vēl arī vasaras brīvdienas, tāpēc saglabāju vietu studentu kopmītnē un pēc pāris dienu paciemošanās laukos atgriezos atpakaļ Rīgā. Vecāki iztikai iedeva mazliet naudiņas, paņēmu vēl gabalu žāvēta speķa un nedaudz īsta lauku sviesta, sabāzu somā pirmos dārzā izaugušos gurķus, un devos “peļņas darbā”. Jūlijā sildīja koša saulīte, reizēm vilktin vilka pasauļoties pie studentu iecienītās Bābelītes, bet es augas dienas pavadīju bibliotēku ēnainajos kabinetos, kas šajā laikā izskatījās bārenīgi tukši. Darbs veicās raiti, divu nedēļu laikā biju sameklējis gandrīz visu, ko Tālivaldis Brička nopublicējis kādu desmit gadu laikā.
Tolaik nebija nekādu iespēju pasūtīt publikāciju kopijas, tāpēc visu pārrakstīju ar roku. Bet izdevniecība prasīja, lai gatavais manuskripts tiktu iesniegts divos eksemplāros mašīnrakstā, turklāt pastāvēja stingri valsts standarta noteikumi, cik zīmes drīkst būt rindiņā, kādiem jābūt intervāliem un kādām atkāpēm no visām četrām malām.
Turpmāk vēl.
