Divi gadi Cesvainē. Pirmskara Latvijā būtu sacīts nevis “divi gadi”, bet “divas ziemas”, jo runa būs par skolā pavadīto laiku.
Divi gadi Cesvainē
Pirmskara Latvijā būtu sacīts nevis “divi gadi”, bet “divas ziemas”, jo runa būs par skolā pavadīto laiku. Manu vecāku paaudze nekad nerunāja par to, cik klases kurš beidzis, tajā vietā bija stingri iegājies jēdziens, cik ziemas kurš pabijis skolas solā. Tas viegli skaidrojams ar to, ka lauku bērni parasti tika nodarbināti ganu gaitās, tāpēc mācību gads sākās ne agrāk par 15. septembri, bet beidzās, vēlākais, 15. maijā.
Kad 1947. gada pavasarī beidzu savu pirmo skolu, ko tolaik dīvainā kārtā sauca par Ogres 7–gadīgo nepilno vidusskolu, man vajadzēja izšķirties par tālākajām gaitām. Rīga, kaut patālu, visumā bija ērtāk sasniedzama, jo uz turieni samērā bieži brauca mašīnas vai pajūgi, kas pēc senas tradīcijas piemetās Dzirnavu ielas iebraucamajā vietā. Sliktākā gadījumā varēja braukt pa dzelzceļu līdz Koknesei — apmēram kā Blaumaņa laikos. Bet par manis sūtīšanu uz kādu no Rīgas skolām vecāki negribēja ne dzirdēt. Galvenais iemesls tas, ka mums Rīgā nebija pilnīgi nekādu radu vai tuvu paziņu, pie kuriem piemesties. Turklāt galvaspilsētai nebija visai laba slava, klīda milzums nevalodu par cilvēku aplaupīšanām un slepkavībām, par pusaudžu iesaistīšanos bandās.
(Turpmāk vēl).
