60. turpinājums. Uz ielas Brička saticis vecus paziņas un krietnu brīdi aizpļāpājies, par drēgnajā istabā drebošo vārdabrāli gandrīz vai piemirsis.
60. turpinājums
Uz ielas Brička saticis vecus paziņas un krietnu brīdi aizpļāpājies, par drēgnajā istabā drebošo vārdabrāli gandrīz vai piemirsis. Pagājusi krietna stunda, kad draugs pēkšņi izdzirdis ārdurvīs noskrapstam atslēgu. No savām apgaitām pa pilsētu atgriezusies saimniece, kura, saprotams, palikusi vaļā muti no pārstaigumiem, kad sava vīra vietā ieraudzījusi pavisam svešu vīrišķi, turklāt puspliku. Ne nu gluži svešu, bet pie istabas interjera nepiederošu gan.
Gadījies dzirdēt arī vēl citus nostāstus, kur figurē Tālivalda Bričkas vārds, kaut par pilnīgu atbilstību patiesībai neņemos garantēt. Jo pats neesmu bijis ne tuvumā. Kādreiz jautra jauno literātu kompānija esot krietni padzīrojusi, bet vasaras nakts ir īsa, ātri pienāk rīta gaisma, bet mājās iet negribas, kaut naudas vairs nav nevienam. Tā nolēmuši, ka izmetīs līkumu un apciemos pašu Sudrabkalnu, sak, vai tad nu šim suņa sirds, ka slāpstošiem mūzu kalpiem kādu desmitnieku neatmetīs. Piezvanījuši pie durvīm. Mājastēvs pavēris durvju šķirbiņu, cik nu tālu atļāvusi aizkabinātā ķēdīte, un jau grasījies vērt ciet, kad Brička spraugā veikli iegrūdis savu kāju. Tā un tā, viņiem šausmīgi vajagot salāpīties. Sudrabkalns licis nedaudz uzgaidīt. Pēc brīža teciņiem nākusi dzejnieka gudrā kucīte un slāpstošajiem mūzu kalpiem zobos nesusi trīsrubļu banknoti. Manuprāt, uz tādu intelektuālu humoru Sudrabkalns patiešām bija spējīgs.
Un tad pienāca 1954. gada oktobris. Drūma, pelēka diena. Smaga no aizturēta lietus. Studenti tikko bija pārradušies no kolhozu talkām. Pēkšņi kādā no laikrakstiem uzšķīru nekrologu, un melni ielogotais portrets mani gandrīz vai apdedzināja. Nekad dzīvē neesmu mīlējis apmeklēt kapsētas. Cik vien iespējams, izvairos no piedalīšanās bēru ceremonijās, kaut dzīvē nereti nācies aizvietot pat mācītāju. Bet reizēm ir pienākums savas sirdsapziņas priekšā. Nebijām kļuvuši draugi, bet no visiem Tālivalda Bričkas aprūpētajiem iesācējiem laikam biju saņēmis visvairāk. Jo savas literāta gaitas es sāku no pilnīgas nulles, un tajā laikā man nebija neviena cita, kas bez jebkādu kompleksu radīšanas man būtu varējis bilst kādu profesionālu vārdu.
Pie Raiņa kapiem ierados jau savlaicīgi. Neviena paziņas nekur nemanīju, tāpēc sāku klaiņot pa celiņiem. Aizgāju līdz Meža kapiem, izmetu mazu līkumiņu tajos, pēc tam gāju atpakaļ. Bēru ceremonija bija sākusies pēkšņi, kā jau Rīgā, kur pat kapsētās viss notiek pēc konveijeru principa. Pievienojos pavadītājiem brīdī, kad šķirstu jau nesa projām no ieejas. No runātājiem vislabāk atceros Andri Vējānu. Jaunos autorus pārstāvēja Jāzeps Osmanis, viņš nolasīja dzejoli. Tik liela zaudējuma rūgtumu esmu izjutis reti. Jaunība ir laiks, kad, kā zināms, sveci dedzina no abiem galiem reizē. Tālivaldis Brička šajā ziņā nebija izņēmums. Un mēs to it kā nebijām apzinājušies. Atcerējos viņa allaž miklās plaukstas sasveicinoties, bet vienīgi tur, Raiņa kapos, sapratu visa tā kopsakarību. Bezmiega naktis, medikamentu pastiprināta lietošana. Pēc kārtējās miega zāļu devas iemiga pārāk dziļi. Kaut kur zemapziņā laikam tieši tobrīd man nobrieda apņemšanās nekad dzīvē nelietot nekādus tamlīdzīgus medikamentus, lai tos sauktu par miega zālēm, trankvilizatoriem, halucinogēniem vai kā tamlīdzīgi.
Turpmāk vēl.
