55. turpinājums. Brička man likās pavisam vienkāršs, bez ārišķīgas uzspēles un pozas, ar to īpatnējo inteliģences pieskaņu manierēs, kas tolaik gandrīz visus dzimušos lielpilsētniekus atšķīra no tādiem lauķiem, kāds biju es.
55. turpinājums
Brička man likās pavisam vienkāršs, bez ārišķīgas uzspēles un pozas, ar to īpatnējo inteliģences pieskaņu manierēs, kas tolaik gandrīz visus dzimušos lielpilsētniekus atšķīra no tādiem lauķiem, kāds biju es. Pēc brīža dzejnieks atvēra paplāno konsultanta mapi, kurā starp kādiem desmit vai divdesmit dzejoļu manuskriptiem bez lielas meklēšanas atrada manu. Savā komjaunatnes darbā biju pieradinājies rakstīt uz standarta lapām, un vismaz tajā ziņā es atšķīros no daudziem iesācējiem, kas mēdza izmantot no skolas burtnīcām izplēstas lapiņas. Brička sacīja, ka mans dzejolis viņam liekoties “gatavs”, kaut īpašas oriģinalitātes un svaiguma nejūtot. Nekādas ritma vai atskaņu kļūdas viņš nesaskatot. Turēdams lapu abās rokās, Brička uz brīdi pieklusa, no jauna iedziļinādamies lasīšanā. Skatījos savā pretimsēdētājā un vēroju, kā līdzi lasīšanai viņam uz pieres kustas dziļas garenrievas, kuru esamība kontrastēja ar jauneklīgajiem gadiem. Šādu seju bija grūti sajaukt ar kādu citu.
Nē, patiešām, viņam nekas būtisks iebilstams neesot, ja nu vienīgi tādi formas sīkumiņi, tādi pavisam niecīgi negludumi, kādi gadoties visiem. Katrā ziņā ierosināšot dzejoli publicēt, kaut gan viņš esot tikai ārštata konsultants, tāpēc redakcijas vārdā neko solīt nevarot. Lai pienākot vēlreiz pēc nedēļām divām. Un lai atnesot vēl citus dzejoļus arī.
Šoreiz aizgāju pavisam spārnots. Mani solās drukāt! Biju taču rakstījis vairāk pats savam priekam, vingrinājies dažādās pantu formās, nereti zilbes uz pirkstiem līdzi skaitīdams un cēzūras iegrozīdams. Biju pārbaudījis savu varēšanu. Vidusskolā vairāk iznāca rīmēt kaut ko satīrai līdzīgu, jo tādus pajocīgus peršiņus pieprasīja skolas sienas avīze. Reizēm sanāca itin rīmīgas četrrindes. Jaungada sarīkojumam vajadzēja sacerēt kaut ko garāku, apceramos tematus man piegādāja speciāla brigāde, bet man nebija pacietības piestrādāt, tāpēc sanāca tikai tāds ūdensgabals ritmizētā valodā. Vienu mazu fragmentiņu sacerēja arī Juris Brežģis, un viņam izdevās pat labāk nekā man. Vēl vienā klasē ar Juri mācījās Indriķis, viņš bija dzimis satīriķis, bet savus improvizētos pantus nemēdza publiskot. Tomēr manī bija radusies neliela spītība, sak, kas par joku, ka citiem sanāk interesantāk? Vai tad es nevaru? Nuja, bet skolā sacerētās rīmītes taču nebija rādāmas konsultantam. Vajadzēja sacerēt kaut ko nopietnu, teiksim, Mirdzas Ķempes vai Jūlija Vanaga garā, kuru dzejoļi tolaik tika atzīti par parauga cienīgiem.
Manu tā laika varēšanu labi raksturo kāds saglabājies sacerējums — “Kūlīšsējēja dziesma”, kas nepārprotami radies pēc kādas radiofonā dzirdētas dziesmas parauga. Te ieskatam vidējais pantiņš:
Viļņo plaša rudzu druva,
Viļņo tāla, viļņo tuva,
Viļņo saulē tīrā zeltā,
Viļņo saulei līdzi celtā.
Jūsmas te daudz, tikai prašanas gan pilnīgi nekādas. Savu nevarību apzinājos, klusībā pat kaunējos par to. Bet te uzreiz tādi necerēti panākumi! Tikko nokārtoju kārtējo iestājeksāmenu, tā nolīdu kaut kur maliņā, lai rakstītu. Tikai jutu, ka lāgā neiznāk. Turpmāk vēl.
