52. turpinājums. Gāja gadi, un jaunieši vasaras pavadīja celtnieku vienībās tepat Latvijā.
52. turpinājums
Gāja gadi, un jaunieši vasaras pavadīja celtnieku vienībās tepat Latvijā. Citi jaunieši mēdza piedalīties arheoloģisko izrakumu veikšanā — un lai kāds mēģina apgalvot, ka tur nebija savas romantikas!
Kad es atceros to tālo vasaru, kad ar velosipēdu krustu šķērsu izbraukāju vienu no Latvijas skaistākajiem novadiem, man itin nemaz negribas domāt par toreiz darāmā darba bezjēdzību. Ar vieglu sirds kņudēšanu atceros agrās rīta stundas, kad braucu cauri rasas lāsēs mirdzošām birzīm. Tad gribējās nokāpt no velosipēda un soļot kājām, lai paildzinātu vienreizīguma burvības mirkļus. Tieši tādā rasotā rītā, kad saule tikko uzlēkusi, kaut kur starp Laksteni un Plāteri uz smilšainas meža takas es sastapu dzīvu brīnumu, jo pa paralēlo taku man pretī vienmērīgā riksī skrēja mazo vilcēnu virtene, visi tik vienādi kā vienas sērijas rotaļu vagoniņi. Visi reizē pašķielēja uz manu pusi spridzīgām acīm un aizrikšoja savās gaitās. Tāds mazs, mirklīgs pieredzējums, būtībā nieks, ja salīdzina ar cilvēka mūžu, bet atcerēties gribas tieši šo vienu mirklīti.
Pirmais konsultants
Pienāca 1952. gada vasara. Ar vidusskolas beigšanas atestātu kabatā ierados Rīgā, lai izmēģinātu laimi iestājeksāmenos augstskolā. Jau jūlijā sākās konsultācijas, tāpēc ar galvaspilsētu sāku iepazīties mazliet tuvāk.
Kaut vai no vienas studentu kopmītnes uz otru pārceļojot, jo visur rīkojās uz remontiem, un mūs vienā vietā ilgi neturēja. Brīvajos vakaros ar kādu no jauniegūtajiem paziņām klaiņojām pa lielām un mazām ielām, pa skvēriem un parkiem, lasījām izkārtnes ar iestāžu nosaukumiem un toreiz vēl pavisam nedaudzās memoriālās plāksnes. Jo starp mums, īsteniem lauciniekiem, Rīgas pazinēja nebija. Es pats gan nedaudz zināju pilsētas centru, tā aptuveni no Centrāltirgus un dzelzceļa stacijas līdz pilsētas 1. klīniskajai slimnīcai, kas man saistījās ar acu gaismas atgūšanu.
Kādā no šādiem pievakares klaiņojumiem noskaidroju, ka Blaumaņa ielā atrodas laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcija. tā kā pirms nedēļas biju uzrakstījis vienu dzejoli, kas man pašam likās tīri brangi izdevien, kādā dienā saņēmos lielu dūšu un ar divkārt salocītu manuskripta lapiņu pašaustās vadmalas svārku iekškabatā vēru masīvās durvis. Lieki stāstīt, kā man toreiz krūtīs kūleņoja sirds, pa īpatnējā redakciju un tipogrāfijas smārda piesūcinātajām kāpnēm augšup kāpjot. Kad biju iekļuvis redakcijas patumšajā gaitenī, neuzkrītoši mēģināju iepazīties ar situāciju. Dažas durvis grima pilnīgā tumsībā, tāpēc uzrakstus sāku lasīt pie tām stenderēm, kur bija daudzmaz gaišāks. Pēkšņi mani uzrunāja kāda jauna meitene, kura jau vienreiz bija nolidinājusies garām. Vai es kādu meklējot? Jā, protams, es mazliet kā piestostīdamies skaidroju, man vajadzīgs sastapt to cilvēku, kas kārto dzejas lietas.
Turpmāk vēl.
