49. turpinājums. Vēlāk Ērgļos vadīja ugunsdzēsēju biedrību, reiz nejauši satiku veikalā pērkam degvīna pudeli.
49. turpinājums
Vēlāk Ērgļos vadīja ugunsdzēsēju biedrību, reiz nejauši satiku veikalā pērkam degvīna pudeli. Pazina mani, runāja neparasti pieglaimīgi — gluži kā savulaik bija radis attiecībās ar priekšniekiem. Nu jau bija tiktāl notempies, ka par priekšniekiem sāka uzlūkot visus, kuri nedzēra pie katra stūra.
Par otro sekretāru strādāja Austris Damroze, apaļvaidzis ar nedaudz izvalbītām acīm. Ikdienas darbā likās itin prātīgs vīrs, bet kļuva absolūti neprognozējams, kad nedaudz iedzēra. Pirmoreiz par to pārliecinājos, kad Ērgļos notika kaut kāda zaļumballe vai kaut kas tamlīdzīgs. Tolaik pastāvēja ļoti stingra prasība, ka jebkuru svētku laikā iestādēs jābūt diennakts dežūrām, lai — pasarg čeka! — neviens neiedomātos kaut ko uzspridzināt. Tajā vakarā šie dežuranta pienākumi bija uzticēti man. Sāka jau nedaudz krēsloties, kad gaitenī atskanēja bļāvieni un liela stīvēšanās. Attaisīju durvis, un telpā Arvīds Briedis ielidināja savu priekšnieku Damrozi, kurš skaļi brēca un kārpījās pretī. Sapratu, ka sekretārs vecajā muižas parkā ir sācis ālēties, un, lai glābtu komjaunatnes autoritāti, Arvīds Briedis viņu kaut kādā veidā atmānījis pāri Ogres laipām, bet tālāk, lai iedabūtu komitejas namā, bija vajadzīgs pielietot fizisku spēku. Par laimi, jāteic, ka Damrozes fiziskā varēšana nebija liela, tāpēc niknums izpaudās galvenokārt šaušalīgā brēkšanā un solījumos izlēkt pa logu. Man Arvīds deva mājienu, lai braucu mājās, tāpēc tālākās norises neredzēju.
Tomēr Austrim līdzīgi izlēcieni krājās aizvien vairāk, tādējādi viņa palikšana šajā amatā kļuva problemātiska. Tomēr viņš bija partijas biedrs, un šī organizācija tolaik ar saviem kadriem nemētājās. Tikai vēlāk dzirdēju, ka Damroze kādu laiku sabijis avīzītes redaktora amatā, bet pēc kārtējām stulbībām ticis pārcelts par nelielas skoliņas direktoru kaut kur Vecpiebalgas kaimiņos. Kāds bija iedomājies, ka cilvēkam taču ir kaut kāda pedagoģiskā izglītība. Bet arī skolā Damroze esot turpinājis vecos gājienus, un punktu viņa karjerai pielicis kāds gadījums, kad direktors savas skolas priekšā nolicis pusstopu uz celma un dzīrojis visu audzēkņu acu priekšā.
Pēdējā epizode attiecas uz 1959. gada rudeni. Tikko bija kļuvis zināms par gaidāmo sīko rajonu apvienošanu, tāpēc savā pēdējā seminārā pulcējās visu izglītības nodaļu vadītāji vai viņu aizvietotāji (kā tas bija manā gadījumā), lai Līvānu rajonā nosvinētu ceļojošā karoga piešķiršanas svētkus.
Turpmāk vēl.
