45. turpinājums. Kaut kur kāds pustraks partorgs bija nolēmis šādā veidā apkarot viensētu sistēmu, pietuvinot Latviju progresīvajai Krievijai.
45. turpinājums
Kaut kur kāds pustraks partorgs bija nolēmis šādā veidā apkarot viensētu sistēmu, pietuvinot Latviju progresīvajai Krievijai. Par šo neparasto iniciatīvu bija uzrakstījis kāds žurnālists, pēc tam to bija apsprieduši partijas centrālkomitejā un nolēmuši vērtīgo pieredzi apgūt arī citviet republikā. Un tad sākās tāda kā sociālistiskā sacensība, attiecīgo rajonu komitejas piespiedu brīvprātīgā kārtā pārliecināja kolhozu vadītājus, ka neviens nedrīkst atpalikt no progresa. Un daudzas labas guļbūves mājas tika togad pārvestas uz iecerētajiem ciematiem, kur tās bez kārtīgiem pamatiem un akliem logiem tika pamestas. Dzīvošanai pielāgoja labi ja desmito daļu. Kad Kalnbērziņš saprata, ka visa skaļā kampaņa izgāzusies, tika dots norādījums par šo tēmu vairāk nerunāt. To māju, pie kuras mēs bijām piegājuši, tā arī nekur neaizvilka, jo traktori izrādījās par vājiem. Nocelta no saviem vecajiem pamatiem un izdemolēta, tā tur stāvēja visu vasaru. Tolaik es daudz ko nesapratu, man it kā gribējās protestēt un tajā pašā laikā vēlējos redzēt, kā divi kāpurķēžu traktori pāri sniegotam klajam velk veselu māju, kurā, kā mēdz teikt, tikai plītī uguns izdzēsta. Arvīds bija vecāks par mani, viņš jau domāja saprātīgāk, tāpēc uz maniem vientiesīgajiem jautājumiem izvairījās atbildēt, izlīdzoties ar neskaidru murmināšanu.
Sausnējā bija sasaukta komjauniešu sapulce — kādi četri lauku jaunieši noklausījās, ko Arvīds viņiem stāsta par jaunākajiem lēmumiem un tamlīdzīgām lietām. Es tikai vēroju notiekošo. Pēc tam kolhoza kantorī mums atļāva pārnakšņot. Man Arvīds atvēlēja ierīkoties uz speciāla balto podiņu guļammūrīša, kur pirms kara savus sāpošos kaulus esot sautējis vietējais mācītājs. Arvīds pats ierīkojās uz vecu avīžu komplektiem.
Nekāda nopietna darba instruktoram vispār nebija, jo pirmorganizācijas bija mazskaitlīgas, sīkajos kolhoziņos nenotika ne sporta sacensības, ne pašdarbība — nekas, kas varētu interesēt jauniešus. Un instruktors tur pilnīgi neko nespēja grozīt. Bet sapulcēm bija jānotiek reizi mēnesī, un katru reizi bija jāraksta protokoli un jāsastāda darba plāni. Man sirds dziļumos derdzās formāla darbošanās imitācija, bet biju nolēmis, ka vismaz vasaras vidus jāiztur, bet pēc tam jāsāk domāt par Madonu.
Lai cik lielas muļķības nācās pieredzēt, visumā tie nepilnie četri mēneši lauku instruktora darbā man bija krietni svētīgi. Jau par pirmo mēnešalgu nopirku velosipēdu, ar kuru izbraukāju visus toreizējā Ērgļu rajona ceļus un taciņas, iepazinos ar desmitiem ļoti interesantu cilvēku, uzklausīju daudzus likteņstāstus, pieredzēju daudz neparastu notikumu. Kad manas klaušas gāja uz beigām, es vispār zaudēju interesi par komjaunatnes darbu, aizbraucu kaut kur komandējumā, norunāju par gaidāmās sapulces vietu un laiku un tad uz visu dienu nozudu kādā upītes krastmalā vai birzītē, kur lasīju līdzpaņemtās grāmatas.
Turpmāk vēl.
