44. turpinājums. Bet gāja dienas un nedēļas bez redzamām izmaiņām. Tad mani pēc trīsarpus mēnešu ārstēšanas no slimnīcas izrakstīja, piesakot, lai pēc diviem mēnešiem ierodos atpakaļ uz galveno operāciju.
44. turpinājums
Bet gāja dienas un nedēļas bez redzamām izmaiņām. Tad mani pēc trīsarpus mēnešu ārstēšanas no slimnīcas izrakstīja, piesakot, lai pēc diviem mēnešiem ierodos atpakaļ uz galveno operāciju.
Tā bija sestā reize, kad gūlos uz operāciju galda. Mani spārnoja nesatricināma ticība profesora Baloža spējām. Vesels studentu bars stāvēja un raudzījās, kā ar vienu mazu skalpeļa pieskārienu acs ābolam kaut kādi sīksīki muskulīši aizvāc sāņus bojātās lēcas skrandas, kas man bija aizklājušas zīlīti. Plakstiņus aizšuva, galvu nosaitēja, un trīs dienas man vajadzēja rātni gulēt uz muguras. Kad trešajā dienā profesors izvilka diegus no plakstiņiem un mirkli ielūkojās acī, sekoja priecīgs iekliedziens un tāds belziens man pa plecu, ka gandrīz novēlos no krēsla.
Vēl pēc divām nedēļām man izrakstīja brilles un palaida mājās. Skaitījās, ka izdevies atjaunot 30 procentus no vesela cilvēka redzes spējām. Bet ar to pietika, lai es beigtu gan vidusskolu, gan augstskolu, lai varētu strādāt sev piemērotus darbus. Cilvēks pie daudz kā pierod, pielāgojas apstākļiem, tāpēc esmu apceļojis krietnu pusi no bijušās Padomju Savienības, Pamiru un Tjanšanu ieskaitot. Un divus desmitus grāmatu uzrakstījis arī esmu.
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas ierados Ērgļu komjaunatnes komitejā, lai stātos uzskaitē. Tur mani pierunāja, lai nākot pie viņiem pastrādāt par lauku instruktoru, jo man, lūk, esot laba izglītība. Es gan nezināju, kas tādam instruktoram jādara, bet pēc nelielas apdomāšanas piekritu.
Kaut kur taču bija jāstrādā, un netaisījos jau es tajā darbā palikt pavisam. Es jau stingri biju izlēmis, ka rudenī atgriezīšos vidusskolā.
***
Bija aprīļa pirmās dienas, kad sāku savas darba gaitas. Visa Ērgļu puse vēl grima dziļā sniegā, bet, to labi atceros, naktī uz 4. aprīli nogranda pērkons. Kļuva siltāks, un sniegs sāka atdzīvoties daudzo tērcīšu sidrabotajās skaņās. Lai mani iepazīstinātu ar jaunajiem pienākumiem, kadru daļas vadītājs Arvīds Briedis, vēlākais žurnālists, aicināja mani sev līdzi uz Sausnēju. Turp visu ceļu soļojām kājām, jo tik biezā un irdenā sniegā nekādas mašīnas nespēja pabraukt. Gājām un runājāmies. No visiem rajona komitejas darbiniekiem Arvīds manī izraisīja vislielāko uzticību, kaut tikai vēlāk noskaidrojās, ka mēs abi interesējamies par rakstīšanu.
Gājām, līdz ceļmalas pakalnē pie kāda ēku pudura saskatījām lielāku ļaužu grupu un rēcošus traktorus. Gājām lūkot, kas tur notiek. Izrādījās, ka vietējā kolhoziņa priekšsēdis nolēmis ziedot savu dzīvojamo māju kārtējam stulbību eksperimentam, proti, māja bija uzlikta uz diviem baļķiem, un traktori to grasījās vilkt uz jauno ciematu. Kaut kur kāds pustraks partorgs bija nolēmis šādā veidā apkarot viensētu sistēmu, pietuvinot Latviju progresīvajai Krievijai. Par šo neparasto iniciatīvu bija uzrakstījis kāds žurnālists, pēc tam to bija apsprieduši partijas centrālkomitejā un nolēmuši vērtīgo pieredzi apgūt arī citviet republikā. Un tad sākās tāda kā sociālistiskā sacensība, attiecīgo rajonu komitejas piespiedu brīvprātīgā kārtā pārliecināja kolhozu vadītājus, ka neviens nedrīkst atpalikt no progresa. Un daudzas labas guļbūves mājas tika togad pārvestas uz iecerētajiem ciematiem, kur tās, bez kārtīgiem pamatiem un akliem logiem tika pamestas. Dzīvošanai pielāgoja labi ja desmito daļu. Kad Kalnbērziņš saprata, ka visa skaļā kampaņa izgāzusies, tika dots norādījums par šo tēmu vairāk nerunāt. To, māju, pie kuras mēs bijām piegājuši, tā arī nekur neaizvilka, jo traktori izrādījās par vājiem.
Turpmāk vēl.
