43. turpinājums. Dakteris Brēmanis taisīja operāciju Ērgļu slimnīcā. Pēc pāris dienām mani pārveda uz Rīgas 1. slimnīcu, lai ārstētu acis, kurās bija sācies iekaisuma process, kas savainojumus darīja vēl bīstamākus.
43. turpinājums
Dakteris Brēmanis taisīja operāciju Ērgļu slimnīcā. Pēc pāris dienām mani pārveda uz Rīgas 1. slimnīcu, lai ārstētu acis, kurās bija sācies iekaisuma process, kas savainojumus darīja vēl bīstamākus. Gulēdams Rīgas slimnīcas palātā, caur atvērto logu dzirdēju, kā pa netālo ielu soļo Dziesmu svētku dalībnieki. Dažas dienas vēlāk Daugavā apgāzās pasažieru kuģis “Vladimirs Majakovskis”, un es visu nakti klausījos, kā slimnīcas pagalmā čīkst sanitārie ratiņi, bojā gājušos cilvēkus no uzņemšanas telpas pārvedot uz morgu. Dažiem izglābtajiem bija traumētas acis, tie nokļuva mūsu nodaļā, tāpēc mēs uzzinājām to, kas tika noklusēts oficiālajās ziņās. Bet oficiālās ziņas attiecās galvenokārt uz karadarbību Korejā — kaut neredzīgi, tomēr mēs visu uzzinājām no radio plurkšķīša, kas skanēja katrā palātā pie sienas. Ar ko šis karš beigsies, neviens nesaprata, mēs tikai zinājām, kāds mēdz būt karš īstenībā.
Mani operēja, vilka ārā no acīm sīkas šķembiņas, ar novokaīna blokādi apturēja iekaisuma procesu. Tad no atvaļinājuma pārradās profesors Kārlis Balodis, tā laika izcilākais acu ķirurgs. Apskatījis mani, viņš savam asistentam, toreizējam docentam Magiļņickim teica:
— Iztaisīsim tā, lai puisis redz.
Sekoja ārstniecības kurss ar alvejas ekstrakta injekcijām pēc pilnīgi jaunas, Latvijā pirmoreiz pielietotas metodikas. Pamazām sāku redzēt priekšmetu kontūras. Puiši no neredzīgo vidusskolas man pagādāja speciālo trafaretu, un es apguvu Braila rakstu. Lasīt tomēr nevarēju, jo pirkstu gali bija kļuvuši mazjutīgi. Bet es neatlaidos, knikšķināju augām dienām, pierakstīdams no citiem slimniekiem dzirdētās anekdotes. Pēc tam manus pierakstus lasīja Imants Ozols, tas pats neredzīgais muzikants, kurš pēc daudziem gadiem kļūs pazīstams ar “Rudens rozēm” un citiem pašsacerētiem šlāgerīšiem. Viņš aizrādīja uz manām “drukas” kļūdām, un es turpināju knikšķināt. To redzēja profesors un vēlreiz atgādināja, ka man Braila raksts nebūs vajadzīgs, ka es varēšu lasīt, “cik ādā lien”.
Turpmāk vēl.
