41. turpinājums. Pāris nedēļas viss noritēja labi, individuālās nodarbības deva arī nelielus rezultātus, līdz ar mani notika kaut kas pavisam negaidīts: kārtējās nodarbības laikā man sametās slikti un es noģību.
41. turpinājums
Pāris nedēļas viss noritēja labi, individuālās nodarbības deva arī nelielus rezultātus, līdz ar mani notika kaut kas pavisam negaidīts: kārtējās nodarbības laikā man sametās slikti un es noģību. Elza tik ļoti pārbijās, ka skrēja pēc ūdens un sniedza man glāzi ar drebošu roku. Protams, es atžirgu, nekādu seku tam nebija, bet skolotāja satraukumā par notikušo bija stāstījusi direktoram, kurš, domīgi paglāstījis pliko galvvidu, šīs papildnodarbības atcēla.
Tajā pašā 10. klasē pavasarī bija eksāmens arī vācu valodā. Komisija, to skaidri redzēju, visvairāk šķita nobažījusies par mani. Bet manā dzīvē bieži tā gadījies, ka viskritiskākajā brīdī viss nokārtojas it kā pats no sevis. Palīdzēja arī attapība, jo pirms eksāmena biju sastādījis īpašu tabulu, kurā tiku ietvēris gandrīz visas galvenās gramatiskās likumsakarības. Pēc tam šo tabulu iekalu no galvas, bet eksāmenu laikā pēc atmiņas to restaurēju uz apzīmogotā papīra. Pārējais, kā mēdz teikt, bija tehnikas un loģikas lieta. Šo paņēmienu es ar teicamām sekmēm izmantoju augstskolā vēsturiskās gramatikas eksāmenā. Saprotams, ka toreiz vācu valodas eksāmenā vajadzēja zināt kādu dzejoli no galvas, un to es tiešām zināju. Arī tulkošanu ar vārdnīcas palīdzību veicu. Beigu beigās atbildēju tik pārliecinoši, ka skolotāja Tiltiņa tikai skatījās uz mani plati ieplestām acīm, bet direktors Balodis apmierināti krekšķēja un glāstīja kailo galvvidu. Šādā pašā veidā pieveicu gala eksāmenu un pavisam sekmīgi nokārtoju iestāju eksāmenu augstskolā, kaut būtībā manas zināšanas bija stipri viduvējas. Kad vēlāk Juris Brežģis lepojās ar savām teicamajām vācu valodas zināšanām, es noprasīju, kā viņam tas izdevies. Uz to Juris atbildēja:
— Pie Elzas vācu valoda bija vienīgais priekšmets, kuru man vajadzēja kārtīgi zubrīties. Biju apzinīgs puika, tāpēc to arī darīju.
Rasēšanas skolotājs un reizē mākslinieks Tiltiņš bija ļoti gaiša personība, bet rakstura nesavāktības dēļ klases priekšā likās pilnīgi nevarīgs. Stundas laikā katrs darīja savu. Skolotājs arī necentās nevienam atspēlēties par acīmredzamiem pārinodarījumiem, un tikai kādus divus gadījumus atceros, kad arī viņa mērs bija pilns. Ar nekaunīgiem pusaudžiem nereti notiek līdzīgi kā ar bara dzīvniekiem, piemēram, suņiem, kuriem nedrīkst pārāk daudz atļaut. Tā kā suns tādā gadījumā uzmetas par saimnieku cilvēkam, tā arī šādas ievirzes pusaudzis zaudē mēra sajūtu. Katrā skolā gadās savi grūti audzināmie, Madonā nekad nemēģināja no šādiem audzēkņiem atbrīvoties, kamēr vien bija jelkādas cerības panākt uzlabojumu. Bet pastāvēja viens nerakstīts princips: ja pat ārkārtīgi pacietīgais un labestīgais mākslinieks Tiltiņš sāk par kādu sūdzēties, tad tas nozīmē, ka mērs ir patiešām pilns.
Turpmāk vēl.
