37. turpinājums. Bet pastnieks mani pazina, tāpēc vēstuli saņēmu. Aizsūtīju savu pirmo dzejoļu grāmatiņu “Pazemes ūdeņi”, un līdz ar to bijām pazīšanos atjaunojuši.
37. turpinājums
Bet pastnieks mani pazina, tāpēc vēstuli saņēmu. Aizsūtīju savu pirmo dzejoļu grāmatiņu “Pazemes ūdeņi”, un līdz ar to bijām pazīšanos atjaunojuši. Bet arī turpmāk gadījās, ka adresē uz aploksnes tiku nosaukts par Alfrēdu. Sākumā domāju, ka cilvēkam sirmā vecumā mans uzvārds asociējas ar literatūras zinātnieku Alfrēdu Gobu, kura darbi savulaik bija ļoti populāri. Tikai ar laiku sāku saprast, ka patiesās asociācijas radījis mana tēva brālēns Alfrēds, kas divdesmitajos gados, mācoties Cesvaines vidusskolā, bija sācis rakstīt dzejoļus. Tātad, nevis kritiķis, bet vēlākais mācītājs Goba, kas jaucis prātus. Vēstuļu saturs gan liecināja, ka skolotāja pavisam labi spējusi atsaukt atmiņā manus Madonas gadu darbus un nedarbus.
Jāpiemin vēl viena interesanta epizode, kam sakars ar manas skolotājas uzvārdu. Ja nemaldos, tas bija 1959. gads, kad sāku strādāt izglītības nodaļā. No partijas komitejas piezvanīja pirmā sekretāre Valentīna Pihele un lūdza, lai pamēģinot kādā skolā iekārtot darbā vienu sievieti, kurai ļoti vajadzīgs morāls un materiāls atbalsts. Tā pie manis ieradās Maiga Putniņa, cilvēks ar filoloģisko izglītību, labi prata arī vācu valodu. Skolotāju mums vajadzēja, tāpēc darbā iekārtošana notika bez problēmām. Vēlāk noskaidrojās, ka skolotāja Putniņa pētī Sinoles izloksni un raksta itin labus dzejoļus. Tā kā es vadīju rajona jauno autoru apvienību, uz mūsu sanāksmēm aicināju arī šo klusi strādājošo dzejnieci. Pēc kāda laika žurnālā “Karogs” parādījās plaša dzejoļu kopa, autore Ilze Bērzkalne. Tā kā vairums dzejoļu man jau bija pazīstami, es uzreiz sapratu, kam pieder šis pseidonīms. Kad satikāmies, pajautāju, kā radies viņas segvārds.
— Bērzkalne bija mana mīļotā literatūras skolotāja, kad pirms kara mācījos Cesvaines vidusskolā. Tas viņai par godu.
***
Esmu pastāstījis par četriem Madonas vidusskolas skolotājiem, kuriem manis tapšanā bijusi ļoti liela loma. Tomēr tas nenozīmē, ka pārējie pedagogi nebūtu bijuši interesanti. Ar labu vārdu varu minēt ķīmijas skolotāju Ozoliņu, kura vēlāk pildīja arī mācību pārzines pienākumus. Vai tas bija viņas talanta nopelns, ka man labi padevās ķīmija? Tagad grūti uz to atbildēt, strādāja viņa tiešām veikli, bet var jau būt, ka manī pašā slepus bija sēdējis šāds ķīmiķa gēns. Man patika, tāpēc padevās bez piepūles. Matemātika un ķīmija bija tie mācību priekšmeti, kurus programmas ietvaros pārzināju perfekti. Kādu laiku nopietni sapņoju par ķīmijas studijām, bet veselības dēļ mani tur vienkārši neņemtu pretī.
Viņas vīrs mums mācīja dziedāšanu, un liekas, ka viņu skolā piecieta tikai sievas nevainojamā darba dēļ.
Turpmāk vēl.
