34. turpinājums. Pa ceļam burzmā Čaks esot pazaudējis savas acenes, tāpēc visu laiku bēdājies tik stipri, kā viens otrs nebūtu skumis par visas galvas zaudēšanu.
34. turpinājums.
Pa ceļam burzmā Čaks esot pazaudējis savas acenes, tāpēc visu laiku bēdājies tik stipri, kā viens otrs nebūtu skumis par visas galvas zaudēšanu. Beigās skolotāja mums lika iemācīties no galvas vismaz vienu Čaka dzejoli.
Interesanti bija Bērzkalnes audzināšanas paņēmieni. Arī viņa īpaši nevienu nerāja un nedresēja, viņas ierocis bija dzēlīga ironija, izmantojot literāros piemērus. Sevišķi iemīļots darbs bija “Mērnieku laiki”, kur katrai skolas situācijai un katram raksturam varēja atrast kaut ko salīdzināšanas cienīgu. Kad 11. klasē viņa mums mācīja loģikas kursu, arī tad dominēja piemēri no daiļliteratūras. Manuprāt, visvairāk dzēlību saņēma tie, kas savā runā pieļāva kļūdas un neprecizitātes. Prātā gadījums, kad visā padomijā sākās parakstu vākšana, lai atbalstītu Stokholmas miera konferences aicinājumu. Lai parakstu būtu vairāk, tos vāca skolās, jo bērni ir visvieglāk organizējamā tautas daļa, ja neņem vērā karavīrus. Mūsu audzinātāja Kurme pēc zvana noskanēšanas pabāza galvu mūsu klasē un paziņoja direktora rīkojumu — garajā starpbrīdī visiem pulcēties aktu zālē, lai “parakstītos zem Stokholmas aicinājuma”. Matemātiķe nepievērsa vērību valodas nianasēm, bet uz stundu nākot skolotāja Bērzkalne to bija dzirdējusi, tāpēc apsveicināšanās vietā ironiski piebilda:
— Re, cik jūs augstu tikuši — pašu Stokholmas aicinājumu gatavi parakstīt. Mūsu klase gan parakstīs tikai atbalstu šim aicinājumam.
Bet tā jau tāda mazītiņa greizsirdība, kas nereti iedegās paralēlklašu audzinātāju starpā. Nekāds ļaunums no tā neradās.
Man sākumā visvairāk tika sēliskās izloksnes dēļ, uz ko Cesvainē neviens nebija aizrādījis. Kāpjošā intonācija, tāpat strēdnieks un vēcietis — šie mani izrunas grubuļi ātri vien kļuva par Bērzkalnes ironijas objektu. Laikam tomēr mazliet pavēlu sāku piedomāt pie izrunas nepareizībām, jo dažas niansītes apzinos vēl tagad. Bet sava daļa vainas tam apstāklim, ka man nav muzikālās dzirdes, tāpēc arī intonācijas nespēju pilnībā uztvert. Ir lietas, ko vislabāk var apgūt tikai pirmsskolas vecumā. Citādi gadās kā tam vidzemniekam, kas nokļuvis Latgales skolā un jau pirmajā stundā izraisījis vietējo pusaudžu izbrīnu:
— Meilīši, itis namok runavot!
Bērzkalnes cīniņi par nepareizu eskaņas izrunu bija leģendāri, un viņa pati šo faktu uztvēra no jocīgās puses. Atceros māju, kur otrajā stāva skolotāja īrēja istabiņu. Turpat blakus istabiņā mitinājās divas skolnieces. Kad pavasarī dziedāja tās trakās lakstīgalas un, pēc Jakoviča izteikas, visi tīkoja palaist zemos instinktus, pie meitenēm ieradās ciemos pāris zēnu. Smiešana un triekšana pilnā skaļumā, un neviens pat neievēro, ka logs līdz galam stāv vaļā. Arī skolotājas logs vaļā, bet Bērzkalne vienmēr uzticīga saviem principiem, jo pēkšņi jautrie triecēji sadzird skolotājas balsi:
— Ojār Trejdās, jums nepareiza šaurā e izruna!
Šo epizodi kādreiz aprakstīju vienā tēlojumā, ko nodrukāja “Skola un Ģimene”. To bija izlasījis Ojārs Trejdāss, kurš tolaik stūrēja pa Rīgas ielām trolejbusu. Un gadījās, ka šajā trolejbusā iekāpa pensionētā skolotāja Bērzkalne, kurai Trejdāss pastāstīja par šādu publikāciju.
Turpmāk vēl.
