33. turpinājums. Kaut kāda informācija tomēr bija nonākusi skolotāju ausīs, jo pirms kārtējās stundas Jakovičs mazliet indīgi mums piemeta: “Palaiž tos zemos instinktus, un tad lēkā kā kazlēni”.
33. turpinājums
Kaut kāda informācija tomēr bija nonākusi skolotāju ausīs, jo pirms kārtējās stundas Jakovičs mazliet indīgi mums piemeta: “Palaiž tos zemos instinktus, un tad lēkā kā kazlēni.”
Nav pārāk daudz tādu cilvēku, kurus es vēl pēc pusgadsimta vizuāli precīzi varētu atsaukt atmiņā. Jakovičs bija viens no tiem, kas prata fascinēt kā personība, jo nevaru atcerēties neko tādu, kam atmiņās būtu jelkāda komisma pieskaņa. Reizēm jūtu nožēlu, ka vēlāk dzīvē nepaguvu ar viņu parunāties jau kā pieauguši cilvēki.
***
Tā kā savu dzīvi lielā mērā esmu saistījis ar literatūru, tad nekādi nevaru noklusēt par skolotāju Mariju Bērzkalni, ievērojamās folkloristes Annas Bērzkalnes māsu. Tā noteikti ir uzlūkojama par vēsturisku netaisnību, ka viena māsa itin bieži tiek pieminēta ar cildinošiem vārdiem, kamēr otras nopelni palikuši ēnā. It kā laba skolotāja darbs savas tautas labā pakalpotu mazākā mērā nekā godprātīga zinātnieka mūža pienesums. Un nav tiesa, ka skolotājs dzīvo tikai savos skolēnos — jo pastāv neredzamas garīgās saites, kas ietiecas tautas dvēselē daudz tālāk par paaudzes mūžu.
Zināma interese par rakstniecību man bijusi jau no pamatskolas laikiem, tomēr tie bija epizodiski un ļoti vārgi mēģinājumi. Faktiski jau nemaz nesapratu, ko tāda dzejošana nozīmē. Labi vismaz, ka tolaik 8. klasē ļoti pamatīgi mācīja tautasdziesmas, kā tagad saprotu, mācību grāmata bija rakstīta, izmantojot Luda Bērziņa un Viļa Plūdoņa pētījumus. Tā vismaz radās priekšstats par poētiskajiem izteiksmes līdzekļiem. Tomēr pat klases sacerējumus kaut cik pieņemami sāku rakstīt tikai 10. klasē.
Marija Bērzkalne bija skolotāja ar lielu pieredzi, studējusi krievu filoloģiju vēl cara laikos. Kad 1920. gadā mācītājs Alberts Vītols uzņēmās Cesvaines vidusskolas izveidošanu, viņš skolotāju Bērzkalni aicinājis mācīt latviešu valodu un literatūru, priekšmetu, kura pasniegšanai līdz tam nebija gatavoti kadri. Tolaik daudziem nācies pārkvalificēties atbilstoši nacionālās skolas vajadzībām.
Pēckara gados Bērzkalne strādāja tikai Madonā, iespējams, šādu izvēli diktēja nepieciešamība pasērst dzimtajās “Čiglās”, kas Gaiziņkalna piekājē. Kad mira Aleksandrs Čaks, skolotāja īpaši pieminēja šo rakstnieku, kaut toreiz tas nebija paredzēts programmās. Atceros, veselu stundu viņa mums stāstīja par šo brīnišķīgo dzejnieku, cita starpā pieminot to, kā 1941. gada vasarā viņi satikušies Kalsnavā, no kurienes smagās mašīnas kravas kastē kūlušies uz Vestienu, lai tur pārlaistu nedrošības laiku.
Turpmāk vēl.
