31. turpinājums. Ne jau velti tieši viņam uzticēja pedagoģiskās klases vadīšanu, kaut pats nebūt nebija specializējies sākumskolas pedagoģijā.
31. turpinājums
Ne jau velti tieši viņam uzticēja pedagoģiskās klases vadīšanu, kaut pats nebūt nebija specializējies sākumskolas pedagoģijā. Man, pārnākušam no citas skolas, sākumā Jakoviča stundās gāja ļoti grūti, pirmajā ceturksnī biju pat nesekmīgs.
Spriežot pēc ārējā izskata, Jakovičs bija tipisks pirmskara gadu inteliģents, cilvēks ar izkoptu runas kultūru un manierēm. Turklāt viņš bija ļoti izskatīgs vīrietis, vēl pirmspensijas gados saglabājis ļoti staltu augumu. Viņš aizvien turpināja nēsāt, kā mēdz teikt, miera laiku uzvalkus: tādi viņam bija divi — melns un gaišpelēks. Abi jau stipri apdiluši, bet aizvien ideāli tīri un izgludināti. Pēc dažiem gadiem Rīgā iepazinos ar skolotāju, kura bijusi Jakoviča audzēkne viņa jaunības gados. Ak, kā toreiz meitenītes esot samīlējušās savā skolotājā, pēc stundām nereti speciāli metušas līkumu pa ielām, lai lieku reizi varētu pakniksēt savam elkam, un vienmēr kājas ceļgalos esot viegli saļodzījušās. Man liekas, skolotājs šo savu ārējo pievilcīgumu aizvien apzinājās, par to liecināja viņa šarmantais smaids, tāds mazliet koķets, bet vienlaikus pilnīgi dabisks un nesamocīts, bez īpaši iestudētas pozas. Satiksmē ar skolēniem viņš nekad nepacēla balsi, nekad nerājās, vienīgi reizēm viegli piebungoja ar pirkstu pret galdu. Dusmīgs viņš mēdza būt tikai pret savu dēlu Andri, neliela auguma apaļvaidzi, kuram patika šad tad pagrēkot. Bet arī tad Jakovičs nebārās, vienīgi pāris sekundes paklusēja un cieši jo cieši raudzījās vaininiekam acīs, un Andrim seja tad kļuva tik sarkana kā nogatavojies tomāts.
Ja es kaut ko no saviem skolas gadiem vēlāk esmu nožēlojis, tad tikai to, ka netiku turpinājis angļu valodas apguvi, ko divus gadus biju lauzījies Cesvainē. Madonā galvenā svešvaloda bija vācu, un tur manas zināšanas aprobežojās faktiski ar pamatskolas guvumu.
Turpmāk vēl.
