29. turpinājums. Mēs pilnam izmantojām tās iespējas, ko mums deva tā laika likumi. Kaut jāpiemin arī kāds cits izglītības ieguves motīvs: mācības bija viens no veidiem, kā lauku bērnam izkļūt no kolhozu sistēmas apburtā loka.
29. turpinājums
Mēs pilnam izmantojām tās iespējas, ko mums deva tā laika likumi. Kaut jāpiemin arī kāds cits izglītības ieguves motīvs: mācības bija viens no veidiem, kā lauku bērnam izkļūt no kolhozu sistēmas apburtā loka. Līdz absurdam novestā pierakstu sistēma padomju varas apstākļos radīja kolhoznieku dzimtbūtniecisku piesaisti savai saimniecībai. Pilsētās nereti trūka roku, bet cilvēku darbā nepieņēma, kamēr viņam nebija pieraksta, bet pierakstīties nevarēja, ja nestrādāja šajā apdzīvotajā vietā. Turklāt arī no agrākās dzīvesvietas izrakstīties bija gandrīz neiespējami, tāpēc augstskolas beigšana bija viens no pavisam drošiem paņēmieniem, lai “dzimtajā” kolhozā vairs nekad neatgrieztos. Lūk, tādi bija apslēptie zemteksti, ko mēs saklausījām skolotājas Kurmes “svētku” uzrunā.
Otra “politinformācija”, kuru savās rokās ņēma skolotāja, bija veltīta pavisam praktiskam jautājumam. Skolā tikko bija pienākusi informācija par dažu bijušo madoniešu skumjajiem piedzīvojumiem metropolē. Pieredzes trūkuma un naivuma dēļ vairāki jaunie studentiņi bija kļuvuši par veiklu blēžu upuriem. No daudzajiem piemēriem prātā palicis viens. Pirms pusotra gada vidusskolu beidza interesants puisis Eižvertiņš, labs valodu pratējs un ar vispusīgām interesēm apveltīts jauneklis. Viņu blēži bija apkrāpuši pavisam klasiskā veidā: kaut kur Centrāltirgus rajonā pienākuši divi un lūguši palīdzību. Esot, lūk, sarunājuši, ka viens pārdos otram kabatas pulksteni, bet abiem ļoti jāsteidzas. Pircējam neesot līdzi naudas, bet līdz dzīvoklim aizskriet vairs nepagūšot, vai nevarot cienījamais jauneklis pagaidām aizlikt savu naudu, par to viņš varot paturēt ķīlā pulksteni. Pircējs pēc divdesmit minūtēm ar visu naudu būšot atpakaļ. Eižvertiņš tikko atbraucis no laukiem, vajadzīgā naudiņa bijusi, tāpēc samaksājis arī. Abi svešinieki aizgājuši, un puisis palicis gaidīt apsolīto naudu.
Bet solītājs kā gājis, tā pazudis. Vēlāk noskaidrojies, ka atstātais pulkstenis ir nevērtīgs krāms, ko krievi sauca par “štampovkām” un kādus kara gados sāka izlaist kāda rūpnīca. Šiem pulkstenīšiem nebija tā saucamo akmeņu, tāpēc pēc zobratiņu izdilšanas tos nācās izmest atkritumos. Līdzīgi un vēl skumjāki atgadījumi bija piemeklējuši daudzus cilvēkus — vienam ar bārdas asmenīti kabata pāršņāpta, citam soma izrauta. Skolotājas stundu ilgais stāstījums bija īsti vietā, lai mūs sagatavotu dzīves realitātei. Kad materiālie apstākļi cilvēkiem sevišķi grūti, savairojas arī zagļi un krāpnieki. Miljonus nozagt tolaik bija grūti, bet tumšu darījumu cienītāji mēdz pielāgoties iespējām.
Man personīgi lielākais guvums bija skolotājas Kurmes vadītās matemātikas stundas. Man grūti pat aptvert to jucekli, ko vēlākajos gados ieviesa daudzie ministrijas un tai pakļauto institūtu speciālisti, kuri, cīnīdamies par savu disertāciju aizstāvēšanu, pilnīgi skaidros metodiskos principus izšķīdināja un pārvērta pārgudrību savārstījumā.
Strādādams par skolu inspektoru, es vairākkārt mēģināju pretoties šai duļķainajai straumei, bet ministrijas ļutiņu administratīvā varā balstītā autoritāte bija stiprāka. Skolotāja Kurme mums galvenokārt mācīja risināt uzdevumus, un darīja viņa to tik prasmīgi un neatlaidīgi, ka bija jābūt galīgam āmurgalvam, lai neko neiemācītos.
Turpmāk vēl.
