28. turpinājums. Jau pieminēju, ka krietna puse no mūsu klases bija komjaunieši, un daudzus audzināšanas jautājumus mēs visai nopietni apspriedām savās sapulcēs.
28. turpinājums
Jau pieminēju, ka krietna puse no mūsu klases bija komjaunieši, un daudzus audzināšanas jautājumus mēs visai nopietni apspriedām savās sapulcēs. Kā nelielu kuriozu varu minēt faktu, ka skolas sekretāru Augustu Apini, sauktu par Kustiņu, mēs piespiedām skolas telpās nepīpēt, un viņš šo noteikumu arī centās pildīt. Protams, mūsu vēlmē darboties bija daudz naivuma, es teiktu, pat infantilisma, bet mēs darbojāmies. Skolotāja Kurme, būdama bezpartijiska, mūsu darīšanās absolūti nejaucās, parasti gan atnāca uz sapulcēm un sēdēja aizmugures solā. Ikdienā tomēr komjauniešiem nācās ar audzinātāju sadarboties, jo viņa pati kādreiz lūdza mūsu palīdzību. Piemēram, dvīņubrāļi Sprīzīši, sapelnījušies nesekmīgas atzīmes, bija nodomājuši skolu pamest. Tad vajadzēja noorganizēt delegāciju, kas puišus pierunātu atgriezties, jo nebūtu prāta darbs pamest mācības dažus mēnešus pirms izlaiduma. Abi brāļi arī ieguva beigšanas atestātus un vēlāk mācījās augstskolās. Līdzīgi gadījumi bija vairāki.
Klases audzinātāja pienākumos ietilpa arī politinformāciju organizēšana, bet Kurme šo lietu pilnīgi uzticēja mums pašiem. Pārspriedām avīzēs lasīto, pa retam sagatavojām kādu referātu. Bet atceros divas politinformācijas, kuras savās rokās ņēma skolotāja pati. Pirmoreiz tā bija tā sauktā Staļina konstitūcijas diena, ko obligāti vajadzēja atzīmēt ar īpaši svinīgām runām. Tikai šādas runas jau sen bija apriebušās. Todien mūsu audzinātāja ienāca klasē un lūdza, lai mēs ļaujam viņai parunāties par savu tēmu. Stāstījums ilga visu akadēmisko stundu, un tas sākās ar atgādni, ka mēs nemaz īsti neizprotam, cik liela vērtība ir tam faktam, ka padomju vara mums devusi neierobežotas iespējas iegūt izglītību. Teorētiski jau mēs sapratām, ka mums šādas iespējas ir, pat vēl vairāk, tika jau debatēts jautājums par obligātās vidējās izglītības ieviešanu. Par izglītības kvalitāti gan neviens īpaši nerunāja, svarīgas likās tikai iespējas. Skolotāja šajā sakarībā vairāk raudzījās mūsu nākotnes virzienā, kad mūs visus gaidīt gaidīja augstskolu auditorijas. Kaut studentu stipendijas bija niecīgas, tās tomēr deva iespēju studēt pašiem trūcīgākajiem jauniešiem. Lai mēs prastu šo vēsturisko iespēju izmantot, kas tika sagādāta mūsu paaudzei, skolotāja stāstīja par saviem studiju gadiem un pirmajām darba gaitām. Par to, kā mācījusies Latvijas Universitātes Matemātikas fakultātē, kur starp zēniem viņas bijušas tikai divas meitenes, turklāt abas no visai pieticīgas rocības ģimenēm. Par to, kā nācies piepelnīties, lai samaksātu lielo mācību maksu. Par to, kā pēc bakalaura grāda iegūšanas bez īpašām protekcijām neesot bijis iespējams atrast darbu, līdz beidzot vajadzējis doties uz pavisam nomaļu Latgales pamatskoliņu, kaut diploms deva tiesības mācīt vidusskolā. Kā ātri sadraudzējusies ar vienkāršajiem un nabadzīgajiem Latgales bērniem un viņu vecākiem.
Pie reizes jāpiebilst, ka vēlāk es dzīvē iepazinu to otro meiteni, kas reizē ar Kurmi studējusi matemātiku. Tā bija Valkas vidusskolas skolotāja Elizabete Riekstiņa, un mani pārsteidza, cik līdzīgas bija viņu mācīšanas metodes.
Ja no mūsu zēnu klases 22 beidzējiem vēlāk 21 iestājās augstskolās, tad noteikti zināma loma bija klases audzinātājas mērķtiecīgi veiktajam darbam.
Turpmāk vēl.
