27. turpinājums. Un kopš vidusskolas gadiem manī briedusi cieņa pret latviešu strēlniekiem, kuru rindās bija karojis arī mūsu direktors.
27. turpinājums
Un kopš vidusskolas gadiem manī briedusi cieņa pret latviešu strēlniekiem, kuru rindās bija karojis arī mūsu direktors. Ja kāds tagad aiz prāta apmiglošanās par sarkanajiem nosauktiem latviešu streļķiem pārmet Ļeņina atbalstīšanu, tad es to visu gribu saukt par varoņu piemiņas zaimošanu. Trimdas vēsturnieks Žanis Unāms jau sen ir strikti pateicis, ka arī sarkanā Latdivīzija palīdzēja netieši, bet ļoti būtiski, lai Latvija kļūtu brīva un neatkarīga. Ja Latvijas zēni nebūtu palīdzējuši Ļeņinam sakaut Deņikinu, Vrangeli un daudzus citus impērijas atjaunotājus, tad arī mūsu valsts nebūtu pastāvējusi ne de jure, ne arī de facto. Viss paliktu kā cariskās ģeržavas laikos. Un nevienai parīzei vai londonai par to nebūtu ne silts, ne auksts. Latviešu nācija atrastos tajā pašā vēstures ailītē, kur tagad meklējami karēļi, vepsi, seti vai — galu galā — bēdubrāļi baltkrievi.
Saprotams, ka Vladislavs Balodis bija komunists. Bet man viņš bija un palika galvenokārt gaiša personība. Kad pēc gada prombūtnes es atgriezos skolā, tur jau bija izveidojusies spēcīga komjaunatnes organizācija, un direktors bija pirmais padomdevējs. Nekāda ekstrēmisma, nekādas politiskās muldēšanas — tikai konkrēts un reāls darbs tika no mums prasīts. Skolēns drīkstēja būt tikai skolēns neatkarīgi no piederības organizācijām. Ja vispār komjaunatnē kaut ko derīgu varēja iemācīties, tad tās bija organizatoriskā darba iemaņas. Kad es 1950. gada pavasarī piekritu stāties komjaunatnē, tur galvenais nopelns pieder direktora un vēstures skolotāja Baloža paraugam. Varbūt naivi, bet es uzskatīju, ka komunists var būt arī tāds cilvēks, kas cienīgs, lai viņu atdarinātu. Ar vārdu sakot, Baloža personība ārkārtīgi kontrastēja ar tiem pastulbajiem dižmaņiem, kādus tiku novērojis gan savā Vecogrē, gan Cesvainē. Arī ar tiem frāžu bārstītājiem čekistiem, kas kādreiz brauca mūs audzināt patiesības garā, bet pēc tam bez sirdsapziņas pārmetumiem organizēja latviešu tautas holokaustu. Mans Tirdītājs klusē. Tas nozīmē, ka savā tā laika rīcībā neapzinos nekā nosodāma. Jo vai tad ir grēks darīt kaut ko no tīras sirds un ar skaidriem nodomiem?
***
Kad mācījos izlaiduma klasē, mūsu audzinātāja bija matemātikas skolotāja Marta Kurme. Kaut kam no ministrijas darbiniekiem tolaik bija radusies ideja par zēnu un meiteņu šķirtu apmācību, un Madonā bija izveidotas divas šādas paralēlklases — vienā mācījās tikai jaunekļi, bet otrajā, kas atradās turpat līdzās, — tikai jaunkundzes. Mēs bijām vienīgie šāda eksperimenta upuri, jo vairāk šī prakse netika pielietota. Zēnu plūsmu audzināja matemātiķe, bet ar meitenēm nodarbojās literatūras skolotāja.
Turpmāk vēl.
