22. turpinājums. Bet ar to gan palepojās, ka slavenais Edgars Kauliņš esot viņa brālēns.
22. turpinājums
Bet ar to gan palepojās, ka slavenais Edgars Kauliņš esot viņa brālēns. No Cesvaines viņš drīz pēc deportācijas bija nozudis un vairāk tur neparādījās.
Pavasarī reizēm, kad gāju uz Bulderēm, izvēlējos ceļu caur mācītājmuižas ēnaino parku, kur mēdzu piestāt pie slaveno mācītāju kapenēm, kas gan daļēji bija papostītas. Baltā kapličas siena tolaik bija pārvērtusies par politiskās aģitācijas vietu, kur nezināmi cilvēki mēdza šo to uzrakstīt. Ar pašiem lielākajiem burtiem kāds bija uzvilcis saukli: “Nāvi Muceniekam!” Varbūt naivi, bet kāds tomēr darbojās. Un pakrūtē nedaudz kņudināja, to visu lasot.
Aprīļa pirmajā pusē saņēmu vēstuli no tēva. Viņš nebija čakls rakstītājs, bet šoreiz iemesls visai svarīgs. Tēvs pavēstīja, ka tikko notikusi kolhoza dibināšanas sapulce, viņu ievēlējuši par brigadieri un kasieri vienā personā. Cilvēku pretestības gars bija salauzts. Man pāris nedēļu bija ļoti skumji par to, ka mums vairs nebūs savas saimniecības, kuras izaugsmei biju sekojis ar patiesu lepnumu. Tikko bijām atjēgušies no kara postījumiem, lauki atkal deva bagātīgas ražas, kūtī vairojās mājlopu skaits, un te nu atkal tam visam krusts pāri. Kad krusttēvs nolēma stāties kolhozā, es to sapratu. Ne viņam likumīgas zemes, ne iespēju saimniekot. Bet manam tēvam jau bija trīs spēcīgi zirgi, četras slaucamas govis, gandrīz viss nepieciešamais inventārs. Kaut īsti vēl nesapratu, kāda vieta man varētu būt saimniecības pārmantošanā, mani tobrīd sāpināja pats zaudējuma fakts.
Kaut kad vasarā paklīda valodas, ka būšot vēl viena deportācija. Nolēmu, ka dzīvs vis rokā nedošos, tāpēc vairākas naktis negulēju mājās, bet ierīkojos otrpus dzelzceļa zem āboliņa zārda. Un apzāģētā patšautene man bija blakus. Tik liela nu reiz bija mana gudrība.
Madonas laiks
Tā nu mana vecāmāte bija apglabāta, un piemešanās Cesvainē pie mūžam darbā aizņemtiem kolhozniekiem varēja kļūt pārāk apgrūtinoša abām pusēm. Ar Madonu, kaut autobusi nekursēja, tomēr jau bija šādas tādas iespējas ērtākai satiksmei, jo pa Lubānas lielceļu aizvien biežāk sāka braukalēt smagās automašīnas. Šoferi toreiz nebija lepni, ja vien krava nebija piekrauta pāri bortiem, labprāt paņēma arī pasažierus. Un reti kurš latvietis par to prasīja samaksu. Arī mātes radi dzīvoja Praulienā, tikai kādus desmit kilometrus no pilsētas. No svara bija tāpat tas apstāklis, ka Madonā par kopgaldu varēja maksāt naudā, arī maizes kukulīti veikalā varēja nopirkt regulāri, tādējādi arī par ēšanu svētdienās jautājums bija vieglāk atrisināms.
Ka Madonas vidusskolā valdīs pavisam cita gaisotne, varēju pārliecināties jau no pirmās dienas. Kopmītnes nebija plašas, jo daudzi skolēni nāca no pilsētnieku ģimenēm, citi savukārt mitinājās pie radiem vai īrēja istabiņas, nereti pa divi trīs skolēni kopā. Mums, kādiem 15 zēniem, ierādīja kopmītnes telpas kādā pirmskara mājā, kas palikusi bez īpašniekiem. Ja nemaldos, tur izvietojāmies četrās istabās, bet vienā mājas stūrī dzīvoja mūsu psiholoģijas un loģikas skolotāja, kura vienlaikus skaitījās arī internāta audzinātāja. Neko jau viņa neaudzināja, tikai uzraudzīja, lai mēs kādreiz mājai jumtu nenoceļam. Gultas un skapīši katram bija savi, arī daži trauki mums katram no mājas, bet virtuvē kolektīvā lietošanā tikai panna un kastrolis.
Turpmāk vēl.
