20. turpinājums. Vācieši tā bija nomālējuši visus baltos skolas namus, kurus nenoēnoja tuvumā augošie koki.
20. turpinājums
Vācieši tā bija nomālējuši visus baltos skolas namus, kurus nenoēnoja tuvumā augošie koki. Pēc tam ceļš ievijās eglainē, un es jau zināju, ka pēc kilometriem sešiem būs Ogres upe. Laiks skaidrojās, un cauri palsai dūmakai spīdēja nespodra saule, piegāzēs kausēdama sniegu. Piemetos uz atsiluša ciņa un apēdu sviestmaizes. Kad sāku atkal cilpot, man pretī zirga pajūgā brauca tēvs. Esot gribējis ātrāk man pavēstīt, ka Mūsmājās viss kārtībā. Daudzi tuvāki un tālāki kaimiņi gan bija paņemti. Arī “Pļaviņu” sievietes ar trim bērniem padomju varai bija likušās bīstamas. Ja pareizi atceros, no pagasta bija aizvestas kādas divdesmit ģimenes. No Cesvaines toties trīs reizes vairāk.
Brīvdienu nedēļa pagāja drūmās pārdomās. Katrs jau darīja savus darbus, jo lauku sētā ir lietas, ko nedrīkst nedarīt. Pie manis pāris reižu atnāca Rihards, kaut nedaudz jaunāks par mani, bet augumā krietni raženāks. Rihards visu laiku sapņoja, ka jāiet mežos un jāsāk cīnīties ar ieročiem rokās. Nēsāja sev līdzi pat Latvijas karti, kādas bija ielīmētas pirmskara ģeogrāfijas grāmatās. Vienubrīd es pat piepalīdzēju kaimiņam fantazēt, kaut būtībā sapratu, cik tas nereāli. Pirms aizbraukšanas tomēr dedzīgajam karotājam no saviem krājumiem uzdāvināju īstu kaujas šauteni, tiesa, mazliet bojātu. Protams, ne vārda nebildu, ka man pašam paliek pusautomātiskā patšautene ar nozāģētu stobru — no viena zeļļa tādu biju iemainījis pret raķešpistoli.
Tā kā biju nedaudz vingrinājies pantu rīmēšanā, brīvdienās sacerēju īstu naida pilnu pretpadomju dzejoli, ko rūpīgi noslēpu. Kad pēc vairākiem gadiem meklēju, slēptuvītē neko vairs neatradu, laikam tēvs bija nejauši atklājis un manu garadarbu iznīcinājis.
Atgriešanās skolā iekrita Lieldienās. Svētdienā tēvs mani aizveda uz Koknesi, un no turienes naktī gāja vilciens uz Gulbeni.
Cesvaini sasniedzu tikai no rīta, kad mācības jau bija sākušās. Kopmītnēs uzradās vēl divi tādi pat nosebotāji, tāpēc nolēmām Jorģi nekaitināt un uz stundām vispār neiet. Noslēpāmies bēniņos un lasījām grāmatas. Mēs bijām pārliecināti, ka pēc tādas visas tautas traģēdijas mums, latviešiem, jākļūst īpaši iejūtīgiem vienam pret otru.
Turpmāk vēl.
