Nobeigums. Atceros vēl daudzus pussagruvušus siena šķūnīšus. Šāda prakse veidojusies jau muižu laikos, kad zemniekiem tika iznomātas tā sauktās tālās pļavas.
Nobeigums
Atceros vēl daudzus pussagruvušus siena šķūnīšus. Šāda prakse veidojusies jau muižu laikos, kad zemniekiem tika iznomātas tā sauktās tālās pļavas. Un tradīcija turpinājās arī starpkaru periodā, kad visas meža un Gaujas pļavas tika sadalītas zemnieku saimniecībām, un tad vasarās šeit ieradās talcinieku grupas ar izkaptīm un grābekļiem, kuri pļāva, žāvēja smaržīgu sienu, paši gulēdami šķūnīšos, uz vietas gatavodami ēdienu, pa starpai makšķerēdami, ogodami un sēņodami, sacenzdamies ar kaimiņu pļavas talciniekiem. Jauniešiem tas bija romantisku iepazīšanos laiks.
Tagad viss atkarīgs no pļavu īpašnieku uzņēmības un domāšanas vēriena. Esmu jau rosinājis zināmas pārdomas par to, kā es redzu pļavu nākotni.
Mūsdienu jaunatne alktin alkst pēc romantisma un atpūtas brīvā dabā. Un tāpēc es domāju, ja reiz atdzimst Plostnieku tradīcijas, par ko rūpējas senā Gaujas plostnieku galvaspilsēta Strenči, tad kāpēc nevarētu mūsdienu izklaides industrijā iekļauties arī pļavu appļaušanas svētki. Sākumam būtu vajadzīgs projekts un finansējums no kāda Latvijas vai ES fonda. Tad jāuzbūvē vairāki nelieli guļbaļķu šķūnīši, jāierīko mūsdienīga autostāvvieta, vēl jāuzbūvē vasaras virtuvju slieteņi un civilizētas tualetes, jāsagādā izkaptis un koka grābekļi. Tad vasaras siena laikā atliktu aicināt brīvprātīgos talciniekus, kuri vēlētos skaisti atpūsties un vienlaikus arī paveikt svētīgu darbu unikālo dabas vērtību saglabāšanā.
Tas, protams, mans personiskais redzējums. Mūsdienu jaunatne pratīs izdomāt un īstenot ne to vien, lai mūsu dzimtā zemīte kļūtu sakoptāka un cilvēku mīlestības svētīta. Ja paši būsim gana izdarīgi, tad varēsim aicināt pie sevis ciemos arī ārzemniekus, kuri citviet Eiropā tik dabīgu ainavu vairs nespēj atrast. Un vispār – tie cilvēki man nešķiet garīgi veseli, kuri 365 dienas gadā priecīgi dzīvot starp lielpilsētu mūriem. Aleksandrs Čaks par Rīgas centru ironizēja, ka tur no zaļuma ir tik daudz “kā burkānlaksti sētas mēslu kastē”. Piebildīsim: mūsdienās nav arī šī zaļuma.
“Zemi ziedošu darīt!” – tā teicis ar dziļu dabas izjūtu apdāvinātais krievu rakstnieks Vladimirs Solouhins. Šo atziņu svētīgi atcerēties gan tiem, kas risina globāla mēroga vides aizsardzības problēmas, gan tiem visiem, kas savā ikdienā cenšas īstenot kādu individuālu apkārtējās vides sakopšanas projektu.
Mūsu paaudzes daļa nav bijusi viegla. Gadiem ilgi mums nācies turēties pretstāvē kompartijas nomenklatūras darbinieku voluntārismam. Un jaunie laiki, pēc kuriem esam ilgojušies, nākuši ar naudas varas amoralitāti, kad šķietami viss kļuvis pērkams un pārdodams. Varam tikai konstatēt, ka Blaumaņa laiku Indrānu tēva ētiskie principi ir aktuāli aizvien, jo tie ir nemirstīgi. Jo nemirstīga ir dzīvā daba, bez kuras vispār nav domājama cilvēces eksistence.
