17. turpinājums. Aizgāju uz 10. klases telpu, lai satiktu savu māsīcu, bet tur uzzināju, ka arī viņa esot paņemta.
17. turpinājums
Aizgāju uz 10. klases telpu, lai satiktu savu māsīcu, bet tur uzzināju, ka arī viņa esot paņemta. Sapratu, ka pagasta vadība nolēmusi atspēlēties nepaklausīgajai un dažkārt agresīvi noskaņotajai Kalniņkundzei. Lielei strīdi ar partorgu vai izpildkomitejas priekšsēdētāju parasti izraisījušies divu iemeslu sakarā — kad tika pieprasītas lielas obligātās nodevas no divu sieviešu vadītas bezzirga saimniecības un kad kādreiz lepnajai drogu veikala turētājai un turīgajai namīpašniecei piespiedu kārtā lika piedalīties meža darbos, lai valstij sagādātu kurināmo malku. Stāstīja, ka Kalniņkundze bijusi viena no šerpākajām, kura visnotaļ pastulbajiem, bet dižmanīgajiem biedriem tieši acīs skaļi dziedājusi:
Liek cirvi, zāģi ratos
Un pats kā muļķis kratos…
Tā nu izgadījās, ka mana māsīca devās līdzi uz Sibīriju savai audžumātei. Krusttēvs Oskars gan domāja, ka viņš varbūt būtu centies Līviju paturēt Latvijā, bet viņš bija norīkots par plintavnieku citā pagasta stūrī. Centra sieviešu savākšanā piedalījies mūsu skolotājs Georgs Kube, kurš vienai no skolas sekmīgākajām audzēknēm bija spiedis paņemt līdzi arī mācību grāmatas. Pie reizes jābilst, ka viņa arī Sibīrijā beidza vidusskolu un turpināja izglītību Blagoveščenskas Medicīnas institūtā, bet jau Rīgā, vienlaikus strādājot, beidza augstskolu un kļuva par ārsti. Bet kādreiz lepnā Kalniņkundze Sibīrijā strādāja cūku fermā, par labu darbu izpelnījās veselu ķīpu ar godarakstiem, bet pēc atgriešanās Latvijā vēl paguva izauklēt divas mazmeitas. Tāda ir dzīve.
Neskatoties uz visu, virtuvē mums bija sagatavotas pusdienas. Bijām palikuši tikai tālumnieki, jo vairums, kam mājas atradās kādu 20 kilometru rādiusā, jau bija devušies pie saviem vecākiem. Neviens taču nezināja, vai viņu mājās vēl būs kāds cilvēks. Pusdienās ēdām sātīgu zupu, un es pazinu, ka tā gatavota no mana tēva audzētajiem zirņiem — šo šķirni nekur citur Latvijā tolaik netiku redzējis.
Ēdām drūmā klusumā. Pie mūsu galda piesēdās skolotājs Leimanis, arī viņš klusēdams smalstīja zupu. Pēc brīža jautājām skolotājam, kas īsti notiek un kā to visu izskaidrot. Leimanis apturēja karoti ceļā uz muti un klusi noteica:
— Arī mēs neviens neko nesaprotam.
Un kā lai mēs būtu sapratuši lietas, kas tik kliedzoši kontrastēja ar visu, ko mums katru dienu mācīja. Ka pasomju vara ir pati humānākā un pati taisnīgākā pasaulē, ka mūsu dižais Skolotājs Staļins gandrīz vai personīgi cīnās, lai pasaulē tiktu uzveiktas visa veida netaisnības, lai visu cilvēci ieceltu gaišajā komunisma saulītē.
Turpmāk vēl.
