178. turpinājums. Bet notikumi Latvijā risinājās tādā gultnē, ka sardzē par dabas vērtībām vajadzēja iestāties ar publicistikas ieročiem.
178. turpinājums
Bet notikumi Latvijā risinājās tādā gultnē, ka sardzē par dabas vērtībām vajadzēja iestāties ar publicistikas ieročiem. Valsts, kas trešo daļu budžeta tērēja bruņošanās vajadzībām, nekādi nespēja paēdināt tautu. Tika izsludināta tā saucamā pārtikas programma, un tieši Latvijas vadība ar sevišķu aizgrābtību centās pildīt Maskavas direktīvas, neklausot nekādus ekologu iebildumus. Voss, Čemms, Verro bija galvenie lauksaimniecības politikas noteicēji. Meliorācija un lauku masivizācija bija galvenie saukļi. Verro brauca pa kolhoziem un rādīja ar pirkstu uz katru vientuļo dižozolu vai ceļmalas vītolu: “Noņemt!” Un bija, kas paklausīja. Simtgadīgu koku alejas un vientuļi dižozoli tika vienkārši saspridzināti un ar buldozeriem sastumti gravās vai vecās grantsbedrēs. Tas bija ārprāts, ko neviens nespēja apturēt.
Tieši par šīm tēmām rakstīju vienu no saviem niknajiem rakstiem – “Domāšanas masivizācija”, ko nodrukāja “Literatūra un Māksla”. Sapratu pašu galveno: ar dabas skaistuma tēlojumiem āmurgalvas nav iespējams pārliecināt, tāpēc nolēmu apspēlēt Brežņeva spārnoto teicienu “Ekonomikai jābūt ekonomiskai”. Lai cik stulbi tas izklausījās, neviens partijas vadošs darbinieks to apšaubīt neuzdrīkstējās. Tāpēc rakstā līdzās ekoloģijai akcentēju jautājumu par bezjēdzīgu materiālo vērtību iznīcināšanu. Ja cilvēks iestājās par latviskas ainavas saglabāšanu, tad tas bija buržuāziskais nacionālisms. Ja runa bija par vērtīgu lietaskoku saspridzināšanu un sapūdēšanu, tad tā jau bija ekonomiskā domāšana.
Turpmāk vēl.
