173. turpinājums. Ceļā uz tuvību dabai. Bieži lasīts un dzirdēts, ka senatnē gan cilvēki pratuši dzīvot saskaņā ar dabu.
173. turpinājums
Ceļā uz tuvību dabai
Bieži lasīts un dzirdēts, ka senatnē gan cilvēki pratuši dzīvot saskaņā ar dabu. Un pavisam grūti būtu atrast tādu prātotāju, kas minēto apgalvojumu censtos apstrīdēt. Bet tajā pašā laikā jājautā: cik dziļi esam izpratuši šo daudzināto “tuvību dabai”? Taisnība, ka visprimitīvākās ciltis sevi izprata kā dabas sastāvdaļu, kas neprasa nekādus pierādījumus. Ja mūsdienu lielpilsētu iemītnieki, sevišķi bērni, nav redzējuši ne govi vai vistu, ne arī to, kā aug burkāns vai sniegpulkstenīte, tad senāk visiem tā bija ikdiena.
Mūsdienu cilvēks, vismaz Rietumu pasaulē, dzīvo dabu bieži pieradis vērtēt naudas ekvivalentā, tāpēc gatavs nozāģēt un pārdot gan ainaviski vērtīgu dižozolu, gan vectēva stādītu ošu aleju, uzart pļavu, kurā aug reti sastopami augi. Pieredzēts taču ne tas vien. Laikam taču ir vēl kaut kas tāds, kas paliek pāri, ja esam apcerējuši gan dzīvošanu ikdienas kontaktā ar apkārtējo vidi, kad esam pieminējuši gan veselībai noderīgās tējas un fitoncīdus, nervus nomierinošās putnu dziesmas un vēju šalkas. Lai izprastu patiesu tuvību dabai, kas raksturoja cilvēku mītiskās domāšanas laikmetā, mums jādomā par visu dabas norišu un parādību personificēšanu un dievišķošanu. Atšķiras taču tā cilvēka pārdzīvojums, kurš jūsmo par ziedošas ābeles skaistumu, no tā cilvēka dvēseles trīsām, kurš ziedošā ābelē spēj saskatīt Māras, laimas vai kādas citas sieviešu kārtas dievības garīgo iemiesojumu.
Varam secināt, ka padziļināta dabas izjūta kādreiz bijusi daļa no mūsu senču gara kultūras. Neatņemama daļa! Par to liecina latviešu tautasdziesmas un daudzie ticējumi, jā, arī buramvārdi.
Tomēr ceļš uz tautas mītisko pagātni man nācis vēlāk, kaut intuitīvi sirdī tas mājojis vienmēr. Ja ne citādi, tad vismaz kā atvērtība brīnumam.
Vispirms bija tuvošanās dzīvajai dabai fiziskā un emocionālā līmenī. Par to arī šis stāstījums.
Pēc savas personības sākotnēm esmu īstens laucinieks. Kolīdz no rītiem vēru acis, aiz istabas loga jutu lielās liepas tuvumu, kas vasarās telpā radīja zaļganīgu nokrēsli, bet pavasaros priecēja ar līksmām strazdu dziesmām. Un pietika pacelt galvu, lai aiz otra istabas loga redzētu mātes stādīto dzīvības koku, kurā mīlēja vīt ligzdu žubīšu pāris. Kad piecēlos visā augumā, lai paraudzītos ārā, pavērās gandrīz pastorāla ainava, kur kaimiņu piekalnītē bieži ganījās stirnu ģimene.
Bezdelīgas, kas ligzdoja kūtī, ar savu vidžināšanu katru ikdienas mirkli darīja bezgala mājīgu.
Turpmāk vēl.
