170. turpinājums. Profesionālam rakstniekam cilvēku raksturu vērošana ar laiku kļūst par otru dabu.
170. turpinājums
Profesionālam rakstniekam cilvēku raksturu vērošana ar laiku kļūst par otru dabu. Man tolaik galvenais literārais žanrs bija dzeja, tāpēc psiholoģisko pētījumu jomā likos daudz paviršāks, man pietika ar to, kas gūstams ikdienas saskaņā ar apkārtējiem cilvēkiem. Harijam tā jau bija profesionāla nepieciešamība. Sākumā ar mūsu grupas dalībniekiem viņu interesēja kāda neliela auguma jūrmalniece, kura ik uz soļa mēdza uzsvērt, ka viņas dārzā aug simts rožu šķirņu. Tīri vizuāli man daudz kolorītāks likās vīrs – liela auguma, brašu stāju un, galvenais, ar starojošu pašapziņu ik žestā, ik kustībā. Nosacīti varētu sacīt tā: ja es savos vērojumos biju tikai psihologs amatieris, tad Harija intereses jau sniedzās Junga dzīļu psiholoģijas novadā. Harijam šajā ziņā bija sava metodika: vispirms novērot un mēģināt uzminēt, kas šis cilvēks ir īstenībā, ar ko viņš nodarbojies, teiksim, vācu okupācijas laikā. Pēc tam, neuzkrītoši ar vienu aprunājoties, viņš pārbaudīja savu secinājumu pareizību. Parasti šie spriedumi izrādījās nemaldīgi. Tā par attiecīgo Jūrmalas jaunbagātnieku ģimeni viņš pilnīgi pareizi bija izsecinājis, ka šie cilvēki jau vācu laikos bijuši liela mēroga spekulanti, sava veida nelegālie vairumtirgotāji.
Jaunbagātnieki visur un vienmēr ievēroja kastu principu, šķirojot ļaudis pēc naudas zutņa biezuma, un sava jūrmalnieku bara ietvaros šī nerakstītā hierarhija tika ļoti precīzi ievērota. Bagātnieki vienmēr aizņēma labākās un ērtākās vietas naktsmītnēs un autobusos, turpretī mēs ar Hariju pat visgrambainākajos kalnu ceļos sēdējām aizmugurē, izmisīgi iekrampējušies metāla stieņos. Faktiski jau Harijs nebija nekāds nabagais, par lugu izrādēm ienāca branga naudiņa, bet savas turības demonstrēšanas neatbilda viņa raksturam.
Šāda “Mellužu tirgus” sabiedrībā pavisam maliņā pastumta likās kāda pusmūža sieviete, sadzīves jautājumos krietni neizdarīga, bet ļoti pacietīga un bez jebkādām pretenzijām uz izredzētību. Hariju kaitināja tas, ar kādu pārākuma pziņu pret viņu izturējās ļaudis no paralēlās sabiedrības, tāpēc nemaz nebrīnījos, kad ēdnīcā drīz vien rakstnieku ievēroju pie viena galdiņa ar šo šķietamo pelnrušķīti. Bija ļoti apmierināts par to, ka atkal viņa paredzējumi apstiprinājušies. Bagātnieku nonicinātā sieviete izrādījās ļoti inteliģenta, ar savu gara kultūru daudz pārāka par nicinātājiem. Starp citu, viņas ģimene bijusi ļoti tuvās attiecībās ar sirmā rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša saimi. Turpmāk Harija nepatika pret “Mellužu tirgu” stipri pieauga, bet to zināju tikai es vienīgais.
Kamēr braucām ar kuģīti, savstarpēja saskare ar ceļabiedriem izrādījās visai formāla. Žīgurs gan, būdams apzinīgs apzinīgs grupas vadītājs, pārbraucienu laikā mēdza ļaudis pulcināt salonā, lai izklātītu visu iespējamo informāciju par braucienā redzamajās pilsētām un citiem ekskursiju objektiem, man šī sēdēšana smacīgās telpās nelikās interesanta, arī maršruts jau daļēji pazīstams no agrākajiem ceļojumiem. Man šķita interesantāk vērot Volgas krastu ainavas. Toties Harijs uz visiem Žīgura priekšlasījumiem gāja regulāri, sēdēja kaut kur stūrītī un vēroja publiku. Lielākā berzēšanās vienam gar otru visiem grupas dalībniekiem iznāca pēc tam, kad no kuģa pārvietojāmies uz cietzemes, un notika tas Astrahaņā. Mūsu grupa jau no Rīgas bija pieteikta apgabala Skolot;aju namam, tāpēc tikām nodrošināti ar nakstsmītnēm, gan ekskursiju vadītājiem.
Turpmāk vēl.
