169. turpinājums. Ar ģimenes pienākumiem šai izvēlei tikai daļējs sakars, daudz lielāka loma bijusi ģimenes dārziņa iekopšanai, jo arī dzīvie augi, katra puķīte un burkānlaksts ir kopjama un lolojama radība.
169. turpinājums
Ar ģimenes pienākumiem šai izvēlei tikai daļējs sakars, daudz lielāka loma bijusi ģimenes dārziņa iekopšanai, jo arī dzīvie augi, katra puķīte un burkānlaksts ir kopjama un lolojama radība. Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām, – to, liekas, sacījis Antuāns de Sent-Ekziperī. Bet ne jau tikai kaķis vai kanārijputniņš ir pelnījis šādu attieksmi, arī zaļā augu pasaule pieder pie dzīvības formām. Un brīnumainākais ir tas, ka vienā mazā akmeņdārza puķītē cilvēks var atklāt tikpat daudz brīnumu, kā veselu mēnesi ceļojot pa svešām un eksotiskām zemēm. Turklāt arī ceļojumos esmu vienmēr tiecies pēc saskares ar nesagandētu dabu, jo pilsētas mani mēdz nogurdināt līdz spēku izsīkumam. Kādreiz par šo tēmu sarunājos ar dzejnieci Montu Kromu, kura pazīstama kā nelabojama urbāniste. Kad izteicu izbrīnu, kā viņa var izturēt pilsētas ritmus, dzejniece atbildēja:
— Ir tiesa, ka pilsēta grauj nervu sistēmu. Bet to var kompensēt ar ilgāku gulēšanu.
Ļoti savdabīgs atzinums. Tomēr neatbildēta paliek vaicājuma otra puse: vai mākslas vērtību nosacīta pieejamība spēj kompensēt to bagātību, ko cilvēka dvēsele var pasmelt vienīgi dzīvajā dabā?
Daba ir cilvēka vienīgā saikne ar Kosmosu, un šo atziņu esmu ieguvis pēc tam, kad pavisam uzskatāmi saskāros ar mūsu tālo senču gara dzīves modeli. Sākās ar senvēstures un mitoloģijas studijām, kas pavisam dabiskā ceļā noveda līdz apjēgsmei par ezotēriju. Bet tas jau ir cits stāsts. Šoreiz to visu pieminu tikai tāpēc, lai argumentētu savu uzskatu evolūciju. Ceļošana lai paliek jaunības tiesai, savureiz cilvēkam jāredz gan mežonīgi kalni, gan dienvidu jūras, bet tas nenozīmē, ka mums līdz mūža galam jātriecas apkārt zemeslodei, lai pagūtu aplūkot visus iespējamos ugunsvēmējus kalnus. Pēc padomju laiku standartiem iekoptā daiļdārzā iespējams iegūt nesalīdzināmi lielākus informācijas apjomus.
Tas bija brauciens ar kuģīšiem pa Volgu, kam sekoja nedēļu ilgs noslēgums Dagestānas kalnos. Ierosinātājs bija Edvīns Žīgurs, tas pats vecais tūrisma entuziasts, kuram es palīdzēju nopelnīt normālu pensiju. Tovasar viņš bija salīdzis pie Skolotāju nama, ka noorganizēs un novadīs šādu ekskursiju. Juzdamies man nedaudz pateicīgs, piedāvāja pāris vietas šajā grupā, jo vairumu ceļazīmju bija pievācis kāds Jūrmalas koris. Tā kā vēlējos tālākā ceļojumā iesaistīt arī savu sievu, tad piekritu. Kad satiekoties savus nodomus izpaudu Harijam, arī viņš kļuva domīgs. Edvīns Žīgurs, viņš teica, pēc kara esot bijis viņa skolotājs. Žīgura grupā atradās vieta arī Gulbim ar meitu. Man šāds variants patika, jo ilgstošā ceļojumā no svara ir patīkami ceļabiedri.
Kompānija mums patiešām bija nolasījusies ļoti savdabīga, un Harijs pilnā mērā varēja nodoties raksturu vērojumiem. Jau pirmajā vakarā, kad bijām iekārtojušies Maskavas vilcienā, Harijs vēroja pašapzinīgi rosīgos jūrmalniekus un izdarīja pirmos secinājumus:
— Mellužu tirgus…
Vēlāk noskaidrojās, ka šis spriedums bijis nekļūdīgs. Grupas kodolu patiešām veidoja liela mēroga puķu komersanti, padomju sistēmai pielāgojušies lielražotāji, īsti pirmsatmodas gadu jaunbagātnieki. Šo cilvēku pašapziņa un pretenzijas jau tolaik bija tieši proporcionālas viņu naudas zutņa biezumam, tāpēc nav brīnums, ka viņu gados jaunākie kolēģi deviņdesmitajos gados ātri vien iedzīvojās elitārajā paralēlajā pasaulē.
Turpmāk vēl.
