168. turpinājums. Tas bija tolaik, kad modē nāca ūdenstūristu sacensības Amatas palu straumē.
168. turpinājums
Tas bija tolaik, kad modē nāca ūdenstūristu sacensības Amatas palu straumē. Pirmos pavasarus tika aicināti arī skatītāji, kas mēdza sabraukt no visiem Latvijas novadiem tik lielā skaitā, ka visa apkaime tika sastampāta par melnu zemi. Tolaik darbojos tūristu klubā, tāpēc saorganizēju uz savdabīgo izrādi arī valcēniešu grupu. Izrādījās, ka Harijs mani bija saskatījis lielajā pūlī no pretējā krasta, pārnācis pāri dzelzceļa tiltam un uzmeklējis. Harijs atkal bija nopircis jaunu motociklu, bet arī šoreiz ne uz ilgu laiku. Pēc pārcelšanās uz Siguldu priekšroka tika dota ūdens navigācijas līdzekļiem un velosipēdam.
Vienureiz Hariju biju iecerējis apciemot Maskavā, kad tur uzturējos sakarā ar kādu tūrismam veltītu semināru. Pavasarīgā vakarā nolīgu taksometru, jo Literatūras institūta kopmītņu tuvumā nebija metro stacijas. Ievēroju, ka šoferis mani ved rietumu virzienā, jo tieši pretī spoži kvēloja Venera – gandrīz vienīgais debesu spīdeklis, ko es bez pūlēm varu saskatīt. Diemžēl Harija kopmītnēs nebija. Aprunājos tikai ar viņa draugiem kaukāziešiem, kuri pavēstīja, ka esot aizbraucis uz Rīgu sakarā ar kārtējo pirmizrādi. Vai var būt lielāka neveiksme? Pirmajā mirklī pat nesapratu, kā lai es tieku atpakaļ uz savu naktsmītni. Stāvēju ietves malā, kamēr starp žilbinošajām ugunīm ievēroju iepeldam tādu kā trolejbusu. Spraucos tikai iekšā, aizbraucu līdz tuvākajai metro stacijai, un tad jau vairs nomaldīties nav iespējams.
Tajā laikā Harija Gulbja vārds bija slavas augstumos. Vienlaikus Rīgas teātri izrādīja četras viņa lugas, bet pie toreizējā Drāmas teātra biļešu tīkotāji rindu ieņēma jau iepriekšējā vakarā, nereti kanālmalā sildoties pie ugunskura. Ar “Aijā, žūžū” faktiski sākās īsts teātru apmeklētāju bums, kas nenoplaka līdz pat Atmodas periodam. Gulbi cildināja visi preses izdevumi, bet pats vaininieks tikai rūca, ka latvietis jau bez Mesijas gaidīšanas nespējot iztikt.
Mazliet negaidīti no Maskavas Harijs man atrakstīja pagaru vēstuli. Tas bija drīz pēc tam, kad “Literatūrā un Mākslā” Ēvalds Vilks nodrukāja manu stāstu “Suņi”. Tas bija mans pirmais nopietnais mēģinājums prozas žanrā, un darīju es to galvenokārt tikai tāpēc, lai pārbaudītu savu varēšanu. Vēlāk dažādos izdevumos vēl nodrukāju kādus četrus vai piecus stāstiņus, daži mēģinājumi palika nepublicēti, bet ar laiku šo nodarbi pārtraucu. Toties par pirmo avīzē iespiesto prozas ražojumu pašam bija prieks. “Suņi” bija patikuši arī Harijam, un to viņš vēlējās man apliecināt. Stāsts un romāns esot un paliekot tā īstā literatūra. Dzeja viņam liekoties pārāk šamaniska, bet dramaturģijā daudz kas atkarīgs no režisora untumiem vai aktieru subjektīvajiem traktējumiem. Luga tāpēc uzskatāma tikai par tādu pusliteratūru.
Rādās, ka šo pārdomu rezultējums bija vēlākie romāni.
***
Mans pēdējais lielākais ceļojums pāri Latvijas robežām notika 1974. gada vasarā. Pēc tam esmu pabijis tikai dažos īsākos komandējumos, bet kopš septiņdesmito gadu beigām izvēlējos citu pasaules izzināšanas metodi. Nosacīti to var nodēvēt par iešanu dziļumā, nevis plašumā, jo cilvēka gara pasaules bagātināšanai nereti daudz vairāk dod iedziļināšanās apkārtējās dabas norisēs.
Turpmāk vēl.
