167. turpinājums. Tāpēc pret kritikas aplamībām un galēji aizvainojošo stilu viņš jau varēja izturēties ar piedodošu augstsirdību.
167. turpinājums
Tāpēc pret kritikas aplamībām un galēji aizvainojošo stilu viņš jau varēja izturēties ar piedodošu augstsirdību. Par godu Lilijai Dzenei jāteic, ka viņa ir gandrīz vienīgā ar literatūru saistītā kritiķe pēckara vēsturē, kura publiski atsaukusi savus maldus un pseidopravietojumus. Šādi retumi mums jāciena īpaši.
Viena interesanta detaļa, ko ievēroju Iecavā. Harijam, aiz skapja aizsliets, stāvēja kontrabass. Teica, ka esot nopircis pats personīgi, lai varētu spēlēt vietējā danču ansamblī. Kāpēc viņš izvēlējies šādu nodarbi? Laikam taču tāpēc, ka kontrabasa spēle neprasa pārāk lielu uzmanības koncentrēšanu, toties ļauj stāvēt uz skatuves un no puskrēslas neuzkrītoši vērot visu, kas risinās deju zālē vai zaļumballes laukumā. Šādi muzicēdams, viņš savulaik plašu apkārtni apbraukājis, līdz detaļām iepazīdams lauku jauniešu uzvedības savdabības.
Lugas arī Iecavas periodā tika iecerētas, iznēsātas un uzrakstītas gandrīz pilnīgā vientulībā. Tā, cik zinu, “Viena ugunīga kļava” iztēlē izdzīvota kādā vasaras atvaļinājumā, vientulībā kuģojot lejup pa Gauju, kad krastā ticis nokāpts gandrīz vienīgi tālab, lai uzslietu telti pārnakšņošanai. Tādi vienatnības brīži vajadzīgi ikvienam rakstniekam, lai divsarunā pašam ar sevi noformulētu attieksmi dažos ētikas vai mākslas principu jautājumos.
Valkā pa to laiku pašdarbnieki talantīgā režisora Zemmera vadībā iestudēja “Vecīšus”. Daudzi no galveno lomu atveidotājiem uzskatīja, ka viņi tēlo paši sevi. Tā domāja skolas saimniecības pārzinis Jānis Zariņš, draugu iesaukts par Krišu. Zariņš bija cilvēks, kuram pilna pilsēta ar draugiem, bet iedzeršanas dēļ nesapratās ar sievu, tāpēc gauži neveicās dēla audzināšana. Kādreiz jaunībā Zariņš pats bija rakstījis dzejoļus, ar pseidonīmu Klints šo to pat “Domās” nodrukājis, bijis pazīstams arī ar Aleksandru Čaku. Mīlēja atcerēties, kā Čaku saticis uz ielas pēc Ulmaņa apvērsuma. Sarokojušies, un Zariņš slavenību uzjautājis:
— Kāpēc pēdējā laikā tevi nekur nemana?
Čaks pielicis pirkstu pie lūpām un nočukstējis:
— Nevaru parunāt. Man ir angīns.
Zariņš savulaik uzrakstījis arī lugu, ko iesūtījis Pretalkohola biedrības rīkotajam konkursam. Apbalvojumā veselu gadu par brīvu saņēmis biedrības izdoto žurnālu. Bet “Vecīšos” viņš, kā pats uzskatīja, tēloja sevi. Maza daļa patiesības tur bija gan.
Vēl viena savas lomas tēlotāja bija Bekmaņtante, Valkā labi pazīstama savdabe. Zinātāji stāstīja, ka pirms kara ģimenē runājusi tikai vāciski, bet nu bija palikusi gluži viena ar visai niecīgu pensiju. Audzēja zemenes, pavasaros tirgoja sniegpulkstenītes. Sūdzējās, ka latvieši palikuši tik briesmīgi gaunerīgi, ka nenoliecoties pat mazu ziedu pušķīti nopirkt. Ak tu, latviete! Ja neskaita rakstura dīvainības, Bekmaņtante bija labsirdīga un vispusīgi izglītota sieviete, kura nevienam ļaunu nedarīja. Reiz viņa ļoti priecīga apturēja mani uz ielas un sāka stāstīt, ka “Vecīšu” kolektīvs dodoties izbraukumā uz kādu no lauku klubiem, ka viņai esot iedalīta tās skalu vācietes loma, kas taisni viņai rakstīta. Īstenībā gan literāro varoņu un prototipu attiecības ir daudz sarežģītākas, nekā to iztēlojas vērotāji no malas. Par izrādi pēc rajona avīzītes pasūtījuma uzrakstīju nelielu recenziju, ko aizsūtīju arī lugas autoram. Pats Harijs šo iestudējumu neredzēja.
Vēl prātā viena nejauša sastapšanās.
Turpmāk vēl.
