163. turpinājums. Mēs bijām mežiņā ienākuši pa vidējo, – bet kura varētu būt šī? Gani jau dzina mājās savus lopu barus, skanēja zvaniņi, rēja suņi, plīkšķēja pātagas, mauroja govis un blēja aitas.
163. turpinājums.
Mēs bijām mežiņā ienākuši pa vidējo, – bet kura varētu būt šī? Gani jau dzina mājās savus lopu barus, skanēja zvaniņi, rēja suņi, plīkšķēja pātagas, mauroja govis un blēja aitas. Nu gatavā jezga! Bet man mugurā tikai virskrekls un nūja pie rokas. Aiz fiziskās piepūles sāka trīcēt kāju muskuļi. Ar vēsu prātu tomēr izspriedu, ka pa taciņu man jāiziet klajumā, jo tad varēšu pārskatīt situāciju. Pareizi, īstā taciņa ievijās eglainē kādus simts metrus augstāk. Nu gan aizmirsu visu, ko bija mācījis Harijs, jo pa krauju augšup triecos taisni, bez serpentīnveida līkločiem. Fiziskie spēki gāja uz beigām, vienubrīd atsēdos zālītē, līdz pāriet nelabuma sajūta. Nometnes vietā mūsu dāmas turpināja klaigāt, cerēdamas mani saūjināt. Mans izskats laikam nebija visai varonīgs, jo kolēģes nesa visādas tabletes un citus medikamentus. Tabletes es pa kluso sametu strautā, izdzēru lielu krūzi tējas, apēdu prāvu sīpolu, un līdu teltī. Harijs vēlāk paklusu noteica:
– Velns tāds, tu mani pamatīgi nobiedēji.
Bija pagājusi pieredzējumiem bagāta diena, kas sākās ar mūsu jestro soļošanu rīta saulītes apspīdētajās kalnu ganībās, kur netālu no mums tāpat augšup virzījās aitu virtenes, modru suņu uzraudzītas, bet beidzās ar manu Tarzāna cienīgu taurējienu, kad biju atradis nozaudēto nometnes vietu. Pa starpu bija kādus divdesmit kilometrus garš pārgājiens pa kalniem, pusdienošana kailā nogāzē, kur netālu kādā iegravē vēl saglabājies ziemas sniegs, bet par kurināmo varēja izmantot šur tur redzamos sen nokaltušo paegļu kaulus. Ar skaudību bijām vērojuši vietējo iedzīvotāju vieglo un līgano gaitu sev ierastajos kalnos. Ja kādam guculim prasījām, cik tālu līdz vienai vai otrai virsotnei, par atbildi skanēja: pusstundu. Šeit neviens attālumus nemērīja kilometros, bet laika intervālos. Kas guculim likās pieveicams pusstundā, tur mēs kāpām stenēdami pusotru stundu.
Nākošais rīts mums šķita dzestrs un nemīlīgs, jo kalna nogāzi klāja mākonis, kas tā pati migla vien ir. Mazliet pat tā kā rasināja, bet mums šādā laikā šķita pat vieglāka iešana. Nedaudz smeldza saulē apdegusī āda, kāju muskuļos jutās smagums, kas drīz gan izzuda.
Miglainajā rīta dzestrumā viegli pieveicām atlikušos desmit kilometrus līdz rajona pilsētiņai Rahovai. Gājām pa taciņu, kas kļuva aizvien platāka, līdz pārvērtās kalnu ceļā, pa kuru pie labas gribas varēja braukt ar automašīnu. Pilsētiņā tūristu bāzē, kā parasts, vietu nebija, bet mums atļāva uzcelt teltis iekšējā pagalmā pie mūra žoga. Mantas nodevām bagāžas glabātavā, un tad varējām brīvi klaiņot. Nekā īpaši interesanta Rahovā nebija, mūs mazliet vilināja Aizkarpatu Ukrainas augstākās smailes Petross un Goverla – iepriekšējā dienā no kalniem mēs zilajā dūmakā šos divus “zobus” bijām aplūkojuši. Līdz Goverlas piekājei būtu jāiet savi divdesmit kilometri, mums teica, ceļš tur visai nosacīts. Beigu beigās nospriedām, ka priekšstats par kalniem mums radies, tāpēc nav ko izaicināt likteni. Dažus gadus vēlāk man laimējās pabūt arī tanī pusē – ar autobusu mēs piebraucām no Jasiņas puses tuvu, un tad viens gucuļu jauneklis mūs uzveda kādā virsotne, kas slējās līdzās Petrosam. Bez mugursomām tas nebija grūti.
Tā palikām Rahovā, vienu nakti pārgulējām teltīs, bet nākošajā rītā Harijs pievāca visu noīrēto inventāru un ar vilcienu aizveda uz Jasiņu. Tāda bija kārtība. Es paliku īsināt laiku dāmām. Bijām stingri nolēmuši visu dienu dežurēt tūristu viesnīciņā, lai dabūtu numuru ar kārtīgām gultām.
Turpmāk vēl.
