157. turpinājums. Apmetāmies skaistā baltsmilšu sērē iepretī stāvkrasta kraujai augšpus Zemās salas, ūdens bija silts, bet mēs nebijām noskaņoti uz bezdarbīgu cepināšanos, tāpēc no pakrastes sastrēgumiem vilkām laukā pludinātājiem zudušos baļķus.
157. turpinājums
Apmetāmies skaistā baltsmilšu sērē iepretī stāvkrasta kraujai augšpus Zemās salas, ūdens bija silts, bet mēs nebijām noskaņoti uz bezdarbīgu cepināšanos, tāpēc no pakrastes sastrēgumiem vilkām laukā pludinātājiem zudušos baļķus. Tādu nebija visai daudz, plosts nesanāca, un tad Harijs izvilka no somas līdzpaņemto cirvīti un salocīto zāģa asmeni, kas izņemts no tā saucamā rāmja. Darbarīki Harijam bija ideāli asi, un mēs sākām pievākt sausās kritalas, kādu tuvumā netrūka. Arī naglas Harijam atradās, un tā īsā laikā sameistarojām divus nelielus plostiņus. Mūsu dāmas bija gatavas ceļotājas, un mēs laidāmies lejup. Es atrados uz mazākā no plostiņiem, tāpēc ceļā devos pirmais. Nebijām gan īsti aptvēruši, ka Zemā sala veido tik lielu cilpu, upes tecējumā tā aizņem gandrīz piecus kilometrus, straume bija lēna, tāpēc ap launaglaiku no sākumpunkta bijām nokļuvuši tikai knapu kilometru gaisa līnijā. Citādi mēs jutāmies jauki, cerēdami līdz vakaram nokļūt iespējami tuvāk Saules stacijai, lai ar vilcienu atgrieztos Valkā no citas puses. Beidzās tomēr ar nelielu avāriju, jo mazo plostiņu, uz kura atrados es ar vienu skolotāju, straume ar lielu sparu ietrieca līkuma sanesās. Metrus trīsdesmit aiz mums kuģoja Harijs, nostājies pilnā augumā, sāka jau skaitīt: “Goba nosēdās uz grunts, nospļāvās un teica: štrunts!” — kad pēkšņi attapa sev draudošās briesmas. Bet bija jau par vēlu. Mazais plostiņš, kurš sākumā bija saslējies gandrīz stateniski uz sāna, pēc manas mantu somas nomešanas krastā atkal izlīdzinājās, tāpēc prāvākais un no izmirkušiem baļķiem munstruētais navigācijas līdzeklis pastūmās tam apakšā.
Turpmāk vēl.
