152. turpinājums. Tā kā uz sūdzībām vajadzēja kaut ko atbildēt, pareizāk sakot, sniegt paskaidrojumus partijas CK un citām svarīgām iestādēm, tad pilsētas izpildkomitejas priekšsēde lika māju ar strīdīgo dzīvokli nofotografēt.
152. turpinājums
Tā kā uz sūdzībām vajadzēja kaut ko atbildēt, pareizāk sakot, sniegt paskaidrojumus partijas CK un citām svarīgām iestādēm, tad pilsētas izpildkomitejas priekšsēde lika māju ar strīdīgo dzīvokli nofotografēt. Izskats bija visai romantisks – trīsstāvu māja pašā ūdeņu malā, apkārt lieli koki un ceriņkrūmi. Cilvēkam tikai par šādu dzīvokli vien sapņot. Turpmāk uz visām sūdzībām kopā ar rakstisku paskaidrojumu tika nosūtīta arī fotogrāfija.
Tādi bija laiki. No Marksa pasludinātās visu cilvēku vienlīdzības nereti lielāko kumosu dabūja tie, kas nekaunīgāki, kas veiklāk prata rakstīt sūdzības.
Kopā ar Hariju
Kad 1956. gadā studentu sadales komisija mani nozīmēja darbā uz Valku, jutos kā tāla un eksotiska ceļojuma priekšnojautās. Nekad līdz tam nebiju Igaunijas pierobežā bijis, pilsētu zināju vienīgi pēc kartes un dažu paziņu nostāstiem. Lai kaut nedaudz iepazītu sava turpmākā darba apstākļus, jau tūdaļ pēc valsts eksāmenu nokārtošanas nolēmu aizbraukt uz noslēpumaino pilsētu. Svarīgāko informāciju man sagatavoja studiju un kopmītņu biedrs Jānis Jundzis, viņš man pat attiecīgu shēmu uzzīmēja, lai agrā rīta stundā, ar vilcienu iebraucis Valgas stacijā, varētu bez taujāšanas atrast atpakaļceļu uz latviešu etnisko dzimteni. Tas bija prātīgi darīts, jo palsajā rīta svīdumā abas pilsētas vēl gulēja dziļā miegā, un mans pavadonis bija vienīgi kāds vientuļš suns, kurš, laikam sajutis sev labvēlīgas biostrāvas, uzcītīgi man sekoja līdz pat brokastlaikam.
Darbā ierados jau jūlija pēdējās dienās, un pirmā apmešanās man tika ierādīta bijušajā Cimzes skolotāju seminārā, tātad ļoti vēsturiskā vietā. Vismaz literāti to zināja stingri, ka šajā ēkā savulaik mācījušies divi slaveni vīri – Krogzemju Mikus un Auseklis. Zināju, ka brīžam Valku apciemojis arī Andrejs Upīts un Tāravas Anniņa, ka kaut kur gar Varžupīti klīdis Jānis Sudrabkalns un Arvīds Peine. Faktiski šo to zināju arī par Edvardu Liekni un Edvardu Virzu, bet šos vīrus labāk nepieminēt. Protams, institūtā biju mācījies, ka Valkā revolūciju taisījis Augusts Bērce un viņa dubultnieks Arājs, bet neba nu visus vienā reizē iespējams atcerēties.
Pirmajā rudenī mani vairāk par vēsturi saistīja Valkas īpašais robežpilsētas statuss, kad ik uz soļa bija iespējams sastapt igauņus un ieklausīties viņu plūdeniskajā valodā. Arī vietējo valcēniešu izruna bija stipri citādāka, mazliet līdzīgu tai biju dzirdējis tikai no seniem piebaldzēniem. Nedaudz vēlāk, kad ievācos pastāvīgā dzīvoklī un ar skubu sarūpēju malkas vezumu, man kaimiņiene steidza atzīmēt:
— Jūs atvedāt malcīnu ar visu lietīnu.
Tas jauki. Ar Pedeles krastu jaukumiem mani nedaudz iepazīstināja Jānis Jundzis, kurš atbrauca ciemos pie brāļa un jaunības gadu draudzenēm. Tomēr es biju izlēmis būt ļoti apzinīgs jaunais speciālists, tāpēc jau no pirmās dienas meklēju kaut ko tādu, ko varētu saukt par darbu. Vakara vidusskola sastāvēja no trim filiālēm, pati kuplākā no tām atradās Sedā, bet tur jau kopš pavasara bija zināmi gan priekšmetu skolotāji, gan filiāles vadītājs, kuram algu maksāja uz klašu audzinātāju rēķina.
Turpmāk vēl.
