151. turpinājums. Vienubrīd bija radies kaut kāds kašķis ap Valkas 2. vidusskolu.
151. turpinājums
Vienubrīd bija radies kaut kāds kašķis ap Valkas 2. vidusskolu. Daži vecāki aizrakstījuši uz ministriju vai kur citur garu vēstuli, kurā uzrādīti visādi šausminoši trūkumi skolas darbā. Cita starpā bija norādīts, ka ministrijas organizētās pārbaudes nedodot pareizo priekšstatu, jo skolai par gaidāmajām revīzijām viss esot jau laikus zināms, tāpēc skolotāji un rajona iestādes īpaši cenšoties uzspodrināties. “Pat inspektors Goba tad pārtrauc rakstīt savus dzejoļus un metas palīgā skolai.” Kāda cita sūdzība bija iecerēta daudz nopietnāka. Rajona avīzītē publicēju savu tēlojumu “Bumbas bedre” (to var atrast arī miniatūru krājumiņā “Zemes balsis”). Kādu lasītāju bija ieinteresējis fakts, ka tēlojumā aprakstīta situācija par mārku, kas izveidojies kara gadu bumbu bedres vietā. Tekstā pieminēts, ka vecajā bumbu bedrē nogremdēti guļ artilērijas lādiņi, bet ziemā virs ledus bērni ierīkojuši ragutiņu karuseli. Pretstats: jautri bērni un klusējoša nāve. Bet kādu večuku bija interesējis kaut kas cits, jo minēto tēlojumu no avīzītes izgriezis un nosūtījis republikas kara komisāram ģenerālmajoram Ivanam Čašam ar piebildi: “Biedrs Goba ir atbildīgs, ka Valkas rajonā atrodas šādas bumbu bedres!” Ģenerālis bija uzrakstījis rezolūciju “Pārbaudīt!” un nosūtījis rajona kara komisāram Eduardam Indriksonam. Tā es tiku uzaicināts uz pārrunām pie militāristiem.
Indriksons bija pats sakarīgākais no visiem kara komisāriem, kādus vien tiku pieredzējis. Īsta latviešu virsnieka stāja, kas lieliski saskanēja ar viņa garo augumu un gaišajiem matiem. Tādi vīrieši patīk sievietēm, un Eduards šo priekšrocību labprāt arī izmantoja. Mūsu attiecības bija visādā ziņā labas, bet tobrīd, skatīdamies sava lielā priekšnieka rezolūcijā, Indriksons jutās apmulsis.
— Nu dod taču man padomu, ko lai es atbildu!
Biju spiests sataisīt nopietnu sejas izteiksmi un paskaidrot, ka tēlojums ir literārs sacerējums, tāpēc minētajai bumbu bedrei dabā analogu atrast nav iespējams. Kad Indriksons vēl šaubījās par manu vārdu patiesumu, paskaidroju, ka savā bērnībā esmu dzīvojis pavisam citā novadā, ka Valkas rajona teritorijā vispār nevienu prāvāku bumbu bedri nezinu. To, ka Ērgļu pusē es vienu otru šādu vietu zinu gan, par to noklusēju. Un tam jau nebūtu nekādas nozīmes, ja es ģenerāli Čašu informētu par ūdenī un dubļos nogremdētiem spridzekļiem, jo tolaik sapieri visai negribīgi nodarbojās ar kara laiku lādiņu iznīcināšanu. Tolaik bija aktuālas citas spridzināšanas, jo meliorācijas trakuma laikos vajadzēja daudz pūlēties, lai pagūtu saspridzināt pēc iespējas lielāku skaitu dižozolu, vecu liepu, ošu un ainaviski izteiksmīgu aleju.
Pēdējā sūdzību sērija, kur arī mans vārds tika pieminēts, izvērtās astoņdesmitajos gados. Līdz tam dzīvoju divistabu dzīvoklī, bet ģimenei kļuva mazliet par šauru. Biju jau aizgājis no algotā darba, tāpēc radās nepieciešamība pēc atsevišķas darbistabas, kaut pavisam mazītiņa būcenīša. Pieteicos uz dzīvokļa maiņu, un toreizējā pilsētas vadība ar partijas komitejas piekrišanu man šādu iespēju sagādāja. Manu iepriekšējo divistabu dzīvokli piešķīra diviem pensionētiem krieviem, kuriem tomēr likās, ka viņi tiek diskriminēti. Sekoja sūdzības, sākumā uz Rīgu, pēc tam uz Maskavu. Pilsētas vadībai bija labi zināms, kā šie večuki savu iepriekšējo dzīvokli bija atstājuši meitas ģimenei, kurai pēc tā laika likumiem vajadzēja gaidīt kopējā rindā, kas nebija maza.
Turpmāk vēl.
